ASV prezidents Džozefs Baidens uzrunāja nāciju sakarā ar amerikāņu aiziešanu no Afganistānas un "Taliban" (Krievijā aizliegtā teroristiskā organizācija – piez. RuBaltic.Ru) nākšanu pie varas. Savā uzrunā Baidens paziņoja, ka Amerikas mērķis Afganistāna bija ASV nacionālās drošības aizsardzība, nevis demokrātijas veidošana. Tas nozīmē, ka ASV pat retorikas līmenī atsakās no globālā mesiānisma un "pasaules žandarma" lomas pildīšanas.
"Amerikāņu karaspēks nevar piedalīties un iet bojā karā, kurā afgāņu spēki nevēlas cīnīties paši par sevi. Mēs iztērējām vairāk nekā triljonu dolāru. Mēs apmācījām un apbruņojām gandrīz 300 tūkstošus afgāņu karavīru," – paziņoja Džozefs Baidens […] Mēs devām viņiem visas iespējas noteikt savu nākotni. Mēs nevarējām sniegt viņiem gribu cīnīties par šo nākotni."
Šo amerikāņu līdera uzrunas daļu skaļi un ar izteiksmi tagad būtu jālasa Kijevā.
ASV prezidents izteicās pietiekami skaidri: mēs palīdzējām mūsu demokrātiskajiem biedriem, kā varējām, bet cīnīties par svešu laimi svešās valstīs mēs negrasāmies.
Baidens to pateica pamestiem aizbilstamajiem Afganistānā, kuriem bija oficiāls amerikāņu sabiedrotā statuss ārpus NATO. Tas ir statuss, kuru mēģina iegūt Ukraina. Ja NATO Ukrainu neaicina, tad varbūt par sabiedroto ārpus NATO Savienotās Valstis nāks karot Donbasā ar "separiem" un "moskaļiem"?
Nenāks. Vai jums ir ieroči un instruktori? Viss, tālāk kārojiet paši.
Bet tā nav visnepatīkamākā Baidena runas daļa. Citi viņa vārdi nesola neko labu arī NATO sabiedrotajiem.
"Kā es teicu aprīlī, Amerikas Savienotās Valstis ir izpildījušas uzdevumus, kurus noteicām, ievadot karaspēku Afganistānā: neitralizēt teroristus, kas uzbruka mums 11. septembrī, notiesāt Usamu bin Ladenu, kā arī novājināt teroristiskos draudus, lai Afganistāna nekļūtu par bāzi turpmākajiem uzbrukumiem ASV. Mēs sasniedzam šos mērķus. Tas bija mūsu karaspēka ieviešanas mērķis" – teica ASV prezidents, un tad pateica pašu galveno: Mūsu misija Afganistānā nebija iecerēta kā nācijas veidošana. Tikai afgāņu tautai ir tiesības izlemt savu nākotni un to, kā tā vēlas vadīt savu valsti."
Prezidents vai nu melo, vai otrādi, ir pārsteidzoši atklāts.
Liberālās demokrātijas uzbūve Afganistānā jau no paša sākuma tika nosaukta par vienu no operācijām ar raksturīgu nosaukumu "Nesatricināmā brīvība".
Vispārējas tiešas vēlēšanas, sieviešu tiesības un pārējais – to visu sauca par amerikāņu intervences tiešiem sasniegumiem.
Amerikāņu masu kultūra pat veidoja savus aģitācijas līdzekļus par demokrātijas uzvaru Afganistānā. Raksturīgs piemērs – afgāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Hāleda Hoseinī ekranizētais bestsellers "Tūkstoš sauļu mirdzums" par Kabulas uzplaukumu ar amerikāņiem, kuri atnesa cilvēktiesības, brīvību un demokrātiju.
Ja tagad Džo Baidens apgalvo, ka tas nebija amerikāņu mērķis, kļūst skaidrs, kāpēc afgāņu demokrātija "izgaisa trijās dienās", tikmēr pēc padomju karaspēka izvešanas propadomju režīms noturējās vēl trīs gadus un noturētos vēl ilgāk, ja PSRS nesabruktu un Jeļcins neatteiktos atbalstīt Mahammadu Nadžibulu. Jo patiesībā amerikāņi nekādu demokrātiju tur nebūvēja.
Cilvēktiesības un demokrātiskā retorika bija tikai aizegs Amerikas interešu nodrošināšanai Afganistānā.
Līdzīgi kā Irākā amerikāņiem bija nepieciešams gāzt Sadamu Huseinu, lai iegūtu naftu, un, lai to panāktu, viņi "atnesa demokrātiju".
Nav iespējams pārvērtēt patiesību par Ameriku, ja to skaļi pasaka Amerikas prezidents, nevis kāds disidents no malas.
Amerika pat retorikas līmenī atsakās no savas globālās misijas izplatīt cilvēktiesības un demokrātiju, un misiju attaisnojošām pretenzijām uz globālo līderību.
Vašingtonas ārpolitikai tas ir ilgā ceļa noslēgums, kuru savā laikā uzsāka Baraks Obama, kurš nesecīgi un ar pārtraukumiem uzsāka samazināt amerikāņu klātbūtni ārzemēs, maskējot šo procesu zem patētiskām runām par "Amerikas sevišķumu".
Donalds Tramps atteicās no runām. Viņš tieši teica vēlētājiem: Amerika ir pārāk noraizējusies par svešām robežām tā vietā, lai raizētos par savu robežu ar Meksiku. Amerikāņiem jānodarbojas ar Savienotajām Valstīm, nevis jārisina svešas problēmas un jānosaka svešs liktenis.
Džozefs Baidens nāca pie varas ar retoriku, kas bija pretrunā Trampa retorikai, tomēr prezidenta amatā viņš noveda Trampa politiku līdz loģiskajam noslēgumam. Ženēvā "salīga" ar Putinu un uzsāka karaspēku izvešanu no Irākas un Afganistānas. Bet, kad pēc karaspēka izvešanas Afganistānā uzreiz sabruka proamerikāņu režīms, pateica pamestajiem aizbilstamajiem Trampam raksturīgo domu: amerikāņu puišiem nav jācīnās par jūsu brīvību.
Tas ir oficiāli piefiksēts ASV pasaules hegemonijas gals un galvenais jautājums tagad: kā būs tālāk tie, kas izdzīvoja uz pasaules politiskās kartēs, pateicoties šai hegemonijai, un barojās no tās?
Jo globālajam līderim bija daudz aģentu visos pasaules reģionos, kuri snieguši atbalstu tā līderības uzturēšanai un nostiprināšanai. Polijas un Baltijas valstu ārpolitika, piemēram, ir dzīvojusi tikai ar to.
NATO austrumu valstu politikā vispār nebija nacionālo interešu – tikai ASV stratēģiskās intereses Eiropā.
Krievijas "noturēšana", Maskavas un Rietumeiropas nodalīšana, "demokrātijas virzīšana" NVS republikās – tas viss bija vajadzīgs Viļņai, Rīgai un Varšavai, tiktāl, ciktāl tas bija vajadzīgs Vašingtonai.
Globālā hegemona intereses bija vissvarīgākās, bet visādas Hedroica-Meroševska doktrīnas un atmiņas par Lietuvas lielkņazisti ir otršķirīgas. Baltijas valstu satelīti šobrīd turpinās apkalpot amerikāņu intereses, tomēr Baltā nama signāls ir bijis nepārprotams. Ar savas veiktās politikas saistītus izdevumus apmaksāsiet paši.