Pēc amerikāņu karaspēka aiziešanas no Afganistānas vēsturiski rekordātrā laikā pie varas nāca islāmistu kustība "Taliban" (Krievijā aizliegtā teroristiskā organizācija – piez. RuBaltic.Ru). ASV pameta likteņa varā ne tikai savas marionetes Kabulā, bet arī visus sabiedrotos Eirāzijā, kuriem no Dienvidaustrumāzijas līdz ES valstīm tagad draud jauns nelegālas imigrācijas un terorisma vilnis. Baltijas valstīm šīs vasaras migrācijas krīze var šķīst niecīga, pēc krīzes, kuru izraisīja viņu aizokeāna saimnieks, kura dēļ viņi trīsdesmit gadu jauca attiecības ar Krieviju.
ASV prezidents Džozefs Baideins pavēlēja izvest visas amerikāņu militārās vienības no Irākas līdz 11. septembrim. Šajā lēmumā slēpās īpašais politiskais simbolisms. ASV ienāca Afganistānā pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem, lai sagrautu starptautisko terorismu tā midzenī.
Šo 20 gadu laikā amerikāņi izdarīja visu, ko vēlējās: atreibās, sagrāva, atnesa uz Afganistānu liberālās vērtības, uzcēla tur demokrātiju un teroristiskā uzbrukuma ASV gadadienā ar izpildītā parāda sajūtu dodas mājup.
Simbolisms tiešām izdevās, to viņiem neatņemt.
11. septembra teroraktu 20. gadadienai Amerikas Savienotās Valstis faktiski uzdāvināja Afganistānu spēkiem, kas ietrieca civilās lidmašīnas dvīņu torņos un Pentagona ēkā.
Proamerikāņu valdības gāšana pēc ASV karaspēka aiziešanas bija nolemta – to saprata visi, kā arī visi saprata, ka piepildīt valdības vakuumu Afganistānā pēc amerikāņu aiziešanas varēs tikai talibi (Krievijā aizliegtā teroristiskā organizācija – piez. RuBaltic.Ru). Tomēr reti kurš domāja, ka amerikāņu marionešu režīms Kabulā kritīs tik vēsturiski rekordlielos termiņos.
Postpadomju Nadžibullas režīms pēc padomju karaspēka izvešanas no Afganistānas noturējās trīs gadus. Proamerikāņu režīms pēc ASV daļējās karaspēka izvešanas no Afganistānas nenoturējās pat trīs mēnešus.
Afganistāna pilnībā kapitulēja talibu priekšā 15. augustā. No rīta "bojeviki" vēl gatavojās uzbrukumam Kabulai, bet pēcpusdienā jau pieņēma bezierunu kapitulāciju un varas nodošanu prezidenta pilī.
No Afganistānas galvaspilsētas visu dienu turpinājās visu to cilvēku bēgšana, kuri 20 gadus pieradināja Centrālāzijas republiku pie demokrātijas un cilvēktiesībām. Mūsdienu tehnoloģijas ļāva pasaulei vērot šo aizraujošo procesu tiešraidē.
Īpaši plaši izplatījās kadri ar ASV vēstniecības evakuāciju no Kabulas. Amerikāņu diplomāti spiežas uz jumta, bet militārie helikopteri viņus pēc kārtas paceļ gaisā.
Būtībā Amerikas Savienotās Valstis nav aizgājušas no Irākas: talibi viņiem iespēra pa pakaļu, kad tie gāja prom, un amerikāņiem nācās ātrā tempā skriet no turienes prom.
ASV prezidents Džozefs Baidens draudēja islāmistiem ar "ātru un spēcīgu" militāro atbildi, ja viņi uzbruks ASV vēstniecībai vai vēl palikušajiem amerikāņu karavīriem. Šie draudi izklausās ļoti nožēlojami. Par kādu "ātru un spēcīgu atbildi" ir runa, ja "Taliban" jau ieņēma Kabulu, pieņēma amerikāņu ielikteņa kapitulāciju un pakļāva kontrolei praktiski visu Afganistānas teritoriju?
ASV Afganistānā ir sevi apkaunojusi. Viņi atstāja aiz sevis nabadzību, iznīcību, terorismu, simtiem tūkstošiem heroīna narkomānu un narkotiku tirgotāju. Ar savu civilizātoru misiju ASV ar sabiedrotajiem padarīja Afganistānā sliktāk, nekā bija. Tagad "Taliban" kontrolē vairāk Afganistānas teritoriju nekā 2001. gadā, kad amerikāņi devās uz turieni, lai eksportētu demokrātiju.
ASV izgāšanos šobrīd salīdzina ar amerikāņu bēgšanu no Saigonas 1975. gadā. Bet šī analoģija ir derīga tikai ASV. Eirāzijas kontinentam ASV sakāves Afganistānā sekas nav vienlīdzīgas ar viņu sakāvi Vjetnamā.
Bēgot ASV pameta likteņa varā ne tikai savas marionetes Kabulā, bet arī visus sabiedrotos Eirāzijā, kuriem no Dienvidaustrumāzijas līdz ES valstīm tagad draud jauns nelegālās imigrācijas un terorisma vilnis.
Īpaši interesanti šobrīd ir sagaidīt komentārus par situāciju no tā sauktās "starptautiskās koalīcijas": ASV sabiedrotajiem, kuri nosūtīja savus militāros kontingentus palīdzēt amerikāņiem Afganistānā. Jautājums, priekš kam tas bija vajadzīgs?
Jautājums nemaz nav tukšs. Afganistānā amerikāņu okupācijas 20 gadu laikā gāja bojā, piemēram, viens Lietuvas, četri Latvijas, deviņi Igaunijas un četrdesmit četri Polijas karavīri.
Par ko šajā tālajā Āzijas valstī gāja bojā cilvēki no Baltijas jūras krasta? Par demokrātiju un cilvēktiesībām? Viņi zaudē pat viņu pašu valstīs, nemaz nerunājot par Afganistānu. Par savu valstu interesēm un nacionālo drošību? Arī zaudēja.
Eiropas Savienības austrumu pierobežas valstīm tagad draud tāda mēroga migrācijas krīze, ka Lukašenko blēņas ar migrantiem Lietuvā šķitīs tīrais nieks.
Jo no vienas daudzmiljonu Kabulas lidmašīnas pēdējās dienās izlido bez apstājas.
Kas tagad var pasargāt Eiropu no visļaunākā scenārija? Tas, ko Polija un Baltijas valstis gadu desmitiem ir demonizējušas eiropiešu un savās acīs. Krievija, ODKB, Eirāzijas integrācija. Krievijas "labais vārds ar pistoli", kad, no vienas puses, Krievijas armija atrodas Vidusāzijas postpadomju republikās un koncentrējas uz robežas ar Afganistānu, bet no otras puses, Krievijas diplomātija pieklājīgi un skaidri norāda talibiem: jūs nekāpjat pāri robežai pie mums – tad mēs nekāpsim pāri robežai pie jums.
Neliels pamats cerēt uz panākumiem pastāv. "Taliban" ciena spēku, bet Krieviju ciena vairāk nekā tos pašus amerikāņus. Krievijas vēstniecība no Kabulas netika evakuēta: Krievijas diplomātiem talibi garantēja neaizskaramību.
Tāpēc Krievijai šobrīd ir visas iespējas, lai nodrošinātu Eiropas stratēģisko drošību jaunajā ģeopolitiskajā realitātē, kas vienā dienā tika noformēta Austrumos.
Te radās interesants jautājums: vai Krievijai šobrīd būtu jāstrādā kāda cita interesēm un drošībai, izņemot savām kā daļai no Eiropas? Rietumu kaimiņi tik un tā nepateiks paldies un turpinās saukt par agresoru un okupantu, kuru nepieciešams "noturēt".
Varbūt ļaut Baltijas valstīm strādāt ar "Taliban" patstāvīgi? Lai turpina cerēt uz ASV, kuras tās kārtējo reizi "uzmetušas", palīdzību un aizsardzību.