“Krievu mēra” Nila Ušakova faktiskais krahs Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem liek pārdomāt, kā tagad izturēties. Līdz ar “krievu mēra” karjeru sabrūk arī viņa izstrādātais Latvijā dzīvojošo krievu uzvedības modelis. Ušakovam neizdevās ne apvienot latviešus un krievus kopīgā darbā, ne izveidot Latvijā politisko nāciju – latviešu valdošā etnokrātija nepieņēma krievvalodīgo “Saskaņu”, un paralēli bijušā “krievu mēra” vajāšanai sācies uzbrukums valsts krievvalodīgajai kopienai. Krievi nostādīti dilemmas priekšā: samierināties ar piespiedu asimilāciju vai aizstāvēt savas tiesības ielās.
Latvijas Saeima otrajā lasījumā pieņēmusi likumprojektu, kas liedz nēsāt padomju formastērpus publiskos pasākumos. Par Sarkanās armijas formastērpa nēsāšanu paredzēts sods līdz 700 eiro apmērā. Latviešu nacionālisti, likumprojekta iniciatori, neslēpj, ka tā mērķis ir aizliegt Lielā Tēvijas kara veterāniem svinēt Uzvaras dienu Latvijā savā formastērpā, ar medaļām un ordeņiem.
Pie tam, tuvojoties 9. maijam, sākusies kārtējā (nu jau vairs ne saskaitīt nevar, cik to ir bijis) kampaņa pret Uzvaras pieminekli. Latvijas Saeima sākusi izskatīt petīciju par sarkanarmiešiem veltītā memoriāla nojaukšanu.
Pāris dienas pirms atstādināšanas no Rīgas mēra posteņa Nils Ušakovs apsolīja aizsargāt pieminekli, taču politiķa atstādināšanas un vajāšanas dēļ pieminekļa nākotne kļūst gluži šaubīga, it īpaši gadījumā, ja Rīgas domē notiks ārkārtas vēlēšanas un valdošās koalīcijas maiņa.
Ultralabējie tagad neuzdrīkstas aiztikt pieminekli Rīgas Atbrīvotājiem tāpēc, ka viņi baidās nevis no “krievu mēra”, bet gan no “krievu dumpja”.
Pieminekļa aizstāvjiem izdevās mobilizēties un nepilnas nedēļas laikā sasniedza rekordu – 20 tūkstošus parakstu memoriāla aizsardzībai. Tagad Saeimai nāksies izskatīt viņu iniciatīvu par valsts aizsardzību pieminekļiem, kuri veltīti cīnītājiem pret nacismu. Atbilstošajā likumā jāiekļauj punkts par nacisma uzvarētājiem veltīto memoriālu saglabāšanu.
Krievvalodīgās mazākumtautības vētrainā atbilde pēc Uzvaras pieminekļa nojaukšanas jaunajiem plāniem lika nacionālistiem parlamentā pārdomāt, kādas būs viņu darbību sejas. Viņu acu priekšā pavīdēja igauņu “bronzas nakts” rēgs. Partijas LPV LV līderis Artuss Kaimiņš atzina, ka memoriālā kompleksa nojaukšana Pārdaugavā apdraud Latvijas nacionālo drošību un piedāvāja “kompromisu”: neaiztikt pašu pieminekli, tikai pārdēvēt to par “Padomju okupācijas piemiņas memoriālu”.
Lieki teikt, ka Hitlera uzvarētāju pēctečiem tāds kompromiss ir nepieņemams. Nepieņemami ir arī mazākumtautību skolu jautājumā piedāvātie “kompromisi”. Svarīgās lietās kompromisi nav pieļaujami: krievu pirmklasnieks iet uz skolu mācīties dzimtajā valodā, vai arī mācās svešā valodā un piekāpjas vienaudžu latviešu priekšā, kam mācību valoda ir dzimtā.
Kompromisi un piekāpšanās latviešu nacionālistiem bija partijas “Saskaņa” stratēģija, un tagad tā partijas līderi Nilu Ušakovu novedusi pie kriminālvajāšanas, atstādināšanas no amata un cietumsoda perspektīvas.
Desmit gadus Ušakovs centās pierādīt, ka latviešus un krievus Latvijā iespējams apvienot uz viņiem visiem kopēju jautājumu un aktuālu uzdevumu pamata. Lai izveidotu tādu kopienu var paieties soli pretī valdošajai latviešu elitei ideoloģiskajos jautājumos bez praktiskas nozīmes: vēstures, valodas un ārpolitikas jomās.
“Padomju okupācija” Latvijā ir bijusi. Krievija rada draudus, kam pretī jānostāda NATO paplašināta klātbūtne Latvijā. Georga lentītes 9. maija svētkos Rīgā ir nevēlamas. Ir nepareizi cīnīties par krievu skolu saglabāšanu Latvijā ar protesta akciju starpniecību.
Tamlīdzīga liela un maza piekāpšanās oficiālajai ideoloģijai nepadarīja Nila Ušakova par savējo valdošajai etnokrātijai. “Saskaņa” netika uzņemta Latvijas valdībā, “zaļais koridors” pašam Ušakovam uz augstāku amatu Briselē nepavērās.
Rīgas mēra vēlmi vienoties valdošie uztvēra kā vājības pazīmi, un piekāpās tikai viena puse. Otrā puse bija gatava pieciest “krievu mēru”, taču pirmajā izdevīgajā brīdī sāka uzbrukumu.
No politiskā viedokļa ir bezjēdzīgi spriedelēt, vai Nils Ušakovs ir saistīts ar korupciju pašvaldības uzņēmumā “Rīgas satiksme”. Pēc stāstiem par “Parex banka”, “Citadele banka”, Valda Dombrovska un Solvitas Āboliņas korumpētajiem uzņemumiem tikai ļoti naivam cilvēkam var ienākt prātā, ka korupcija Latvijā ir iemesls ostrakismam.
“Korupcija Latvijā ir skārusi visus valsts pārvaldes līmeņus,” – pirms dažiem gadiem bija teikts ASV Valsts departamenta pārskatā. Tolaik amerikāņi atzina, ka korupcija ir lielākā nelaime Latvijā.
Tātad, ja tagad Latvijas valsts izrēķinās ar Ušakovu, tas nav sods par korupciju. Drīzāk par to, ka viņš ir krievs, par to, ka viņš piedāvāja un iemiesoja alternatīvu noteiktajam kursam, par to, ka viņš atņēmis nacionālistiem Latvijas galvaspilsētu.
Vērojot Rīgas mēra karjeras sabrukumu līdz ar jaunajiem nacionālistu uzbrukumiem krievu sociālajai atmiņai, valodai un kultūrai, Latvijā dzīvojošie krievi redz, ka ne piekāpšanās, ne kompromisi viņus neglābs.
Pateicoties savai fenomenālajai nepopularitātei, jaunā valdība ir spiesta sākt tur, kur iepriekšējās Latvijas valdības pielika punktu: ar “nacionālā jautājuma” kurināšanu. Uzvaras piemineklis un cīņa ar krievu valodu skolās – tas ir tikai sākums. Jo lielāka būs latviešu titulēto vēlētāju vilšanās par valdību, jo biežāk valdībai nāksies likt lietā savu galveno “trumpi” – latviešu sarīdīšanu ar krieviem.
Tik sarežģītā situācijā krieviem Latvijā izvēle ir smaga: piespiedu asimilācija vai iziešana ielās.
Pirmajā gadījumā krievu valoda vispirms pazudīs no skolām, pēc tam sāks sodīt par tās lietošanu sabiedriskās vietās. Pēc padomju formastērpa aizliegšanas 9. maijā Latvijā vispār aizliegs svinēt šo dienu. Uzvaras pieminekli vispirms pārdēvēs par “Padomju okupācijas memoriālu”, bet pēc tam ar buldozeriem nolīdzīnās ar zemi.
Otrajā gadījumā krievvalodīgajai Latvijai ir izredzes aizstāvēt savas tiesības, iebiedējot nacionālistus ar “krievu dumpja” perspektīvu.
Piekāpšanos un kompromisu politiku šie cilvēki uzskata par vājību, tātad sava spēka demonstrācija, atbildot uz svešu spēku, liks viņiem padomāt.