Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi ziņo par piena nozares bankrotēšanas draudiem. Tomēr iemesls nav Krievijas pārtikas embargo, bet gan enerģētiskā krīze: Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi nav spējīgi samaksāt par elektroapgādi. Lai gan sabojātas attiecības ar austrumu kaimiņu arī ietekmē krīzi Latvijas piena nozarē: brīva pieeja milzīgam Krievijas tirgum varētu izglābt uzņēmumus, tomēr valdības pretkrieviskā politika nolemj pārtikas nozari tādam pašam liktenim, kādu 1990. gados piedzīvoja Latvijas augsto tehnoloģijas nozare.
"Lai gan pēdējos mēnešos ir ļoti būtiski sadārdzinājušies energoresursi un šobrīd strauji kāpj arī svaigpiena cenas, piena produktu cenas veikalos nav būtiski palielinājušās. Lai pārstrādes uzņēmums saņemtu adekvātu samaksu par saražoto produkciju, piena produktiem veikalos būtu jāmaksā daudz dārgāk," teikts publikācijā par piena nozari laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze.
Nozares pārstāvji brīdina par daudzu Latvijas piena pārstrādātāju bankrotu.
"Tik dramatiska situācija piena nozarē vēl nav piedzīvota. Ilgstoši strādāt ar zaudējumiem nevar neviens uzņēmums," žurnālistiem teica Kazdangas piena uzņēmuma "Elpa" valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis.
Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks vēl pagājušā gada beigās brīdināja sabiedrību, ka piena nozare piedzīvo smagu krīzi. Latvijā ir 54 piena pārstrādes uzņēmumi, no kuriem lielākā daļa ir samazinājusi ražošanu, "iesaldējusi" vai daļēji to apturējusi. Ja izejvielu iepirkuma cenas nesamazināsies, bet produkcijas cenas galalietotājiem, pretēji, netiks palielinātas, Latvijas piena nozari gaida bankrotu ķēde.
Turklāt Latvijas piena rūpniecība atrodas dziļajā krīzē ne jau kopš pagājušā gada rudens, un ne tikai enerģētiskā krīze ir izraisījusi smagu situāciju piena nozarē.
Latvijas piena rūpnīcas atrodas dramatiskā stāvoklī kopš 2014. gada, kad Krievija, atbildot uz Eiropas Savienības sankcijām, ieviesa aizliegumu importēt vairākas preču grupas no ES dalībvalstīm.
Krievijas pārtikas embargo visvairāk skāra Latvijas un citu Baltijas valstu lauksaimniecības produktu ražotājus. Pat ņemot vēra visu patētiku par "atgriešanos Rietumos", Baltijas valstu ražotāju galvenais patēriņa tirgus vienmēr ir bijis 150 miljonu austrumu tirgus. Turklāt neatkarīgi no tā, kas tiek ražots.
Mikroprocesori vai konfektes, radiouztvērēji vai šprotes, dzelzceļa vagoni vai kefīrs un krējums – jebkurā gadījumā pastāv tradicionālais tirgus, pastāvīgs pieprasījums, pieradis pie tavas produkcijas patērētājs, sakārtoti piegādes kanāli un daudzmiljonu lielpilsētu ģeogrāfiskais tuvums – Maskavas un Sanktpēterburgas.
Postpadomju Baltijas ekonomikas degradācijas vēsture ir stāsts par ekonomisko sakaru sagraušanu ar Krieviju politisko attiecību sabrukuma rezultātā.
Latvijā šī likumsakarība ir vislabāk redzama. Tādus industriālus gigantus kā VEF un RAF republikas valdība apzināti iedzina bankrotā, jo uzņēmumos bija nodarbināts pārāk daudz krievu, kuri bija spējīgi uz politisko pašorganizāciju, turklāt ražošanas ziņā uzņēmums bija saistīts ar Krieviju. Latvijas dzelzceļš un Latvijas jūras ostas tagad pārdod aprīkojumu metāllūžņos, jo Rīgas hroniskais naidīgums beidzot pamudināja Maskavu pieņemt stratēģiskus lēmumus: attīstīt savu loģistikas infrastruktūru Ziemeļrietumu federālajā apgabalā un pārcelt uz turieni Krievijas tranzītu no Baltijas valstīm.
Latvijas ekonomisti ar lepnumu paziņoja, ka pārtikas rūpniecība ir viena no nedaudzajām nacionālās ražošanas nozarēm, kur saglabājušās ne tikai atsevišķas rūpnīcas, bet viss klasteris.
Tomēr pēdējos gados, klasteris tā teikt sprāgst pa vīlēm.
Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumi turpina samazināt ražošanu un tiek pakļauti sankcijām. Slavenās Rīgas šprotes arvien biežāk nav Rīgas – rūpnīcas iekārtas to ražošanai demontē un pārved no Latvijas uz Kaļiņingradas apgabalu.
Latvijas piena nozares pirmskrīzes stāvoklis nav saistīts ar Krievijas kontrsankcijām. Tomēr ilggadēja embargo dēļ Latvijas piena rūpnīcas sagaidīja 2021. gada krīzi ļoti vājā stāvoklī. Ražošanas apjomi jau bija samazināti, ienākumi krita, un nāca klāt elektroenerģijas cenu kāpums.
Brīva pieeja milzīgam tradicionālam patērētāju tirgum austrumos varētu izglābt situāciju, tomēr valdības pretkrieviskā politika nolemj pārtikas nozari tādam pašam liktenim, kādu 1990. gados piedzīvoja Latvijas augsto tehnoloģiju nozare.
Un labot kaut ko, jau ir par vēlu. Latvija iesaistījās sankciju karā ar Krieviju, sekojot bloka loģikai – kā NATO un Eiropas Savienības valsts. Respektīvi, arī Krievija 2014. gadā ieviesa atbildes sankcijas – pret NATO un Eiropas Savienības valstīm.
Latvija taču negrasās atteikties no pretkrievijas "partijas līnijas" un mainīt savu uzvedību? Nē? Tādā gadījumā tās piena nozari iznicinās ja ne šī krīze, tad nākamā.