Latvijas valdība apzināti atdod Krievijai tranzītkravu plūsmas, kuras iet caur Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu. Par to intervijā "Dienai" paziņoja bijušais viceprezidents un "Latvijas dzelzceļš" valdes loceklis Aivars Strakšas. Turklāt, viņš pieļauj, ka aiz valdības vienaldzības pret valsts tranzīta nozari slēpjas Krievijas intereses. Pastāv arī cits pieņēmums: Latvijas Ministru kabinets apzināti gatavo ostu infrastruktūras privatizāciju, kas ļaus nopelnīt valdošo partiju sponsoriem.
Intervijā laikrakstam Diena, kas publicēta 15. novembrī, Aivars Strakšas atklāj Polišinela noslēpumu: Latvijas valdība nicina tranzīta sfēru (dzelzceļu un ostas). Kā lai citādi uztver premjerministra Krišjāņa Kariņa apgalvojumu, ka kļūt bagātai Latvijai traucē "tranzīta domāšana"?
"Šī te ir novecojusi doma, ka tranzīts mūs glābs – tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Nu kur tas mūs aizveda. Mēs vedam, vedām naftas produktus, akmeņogles, minerālvielas, beramkravas uz mūsu ostām. Šķērsojot mūsu teritoriju – bet valsts no tā diemžēl nekļūst bagāta. (…) Un šī te tranzīta domāšana - pirkt, pārdot, vest, ka mēs kļūsim bagāti, - mēs tāpēc neesam bagāti," spriež Kariņš.
Un vēl viens spilgts piemērs – Latvijas satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Viņš vienaldzīgi noskatās uz strauju kravu pārvadājumu kritumu un apgalvo, ka tagad tā ir "jaunā normalitāte". Tā ir jāsaprot, jāpieņem un nevajag lolot ilūzijas par tranzīta nozares atjaunošanu.
Pēc Strakšas domām, tas nav nekas pārsteidzošs. Baltijas republikas valdība ar ASV pilsoni Kariņu priekšgalā pati vēlas izjaukt attiecības ar "agresīviem" kaimiņiem.
Tik tiešām, kā paskaidrot tautai, ka Latvija katru dienu cīnās ar Krievijas ietekmi (gan enerģētikā, gan politikā, gan kultūrā, gan nacionālās drošības sfērā), bet Latvijas ostas un dzelzceļš – stratēģiski svarīgi objekti – pēc būtības, strādā Krievijas labā?
To var salīdzināt ar nemīlētu darbu, par kuru jums maksāja labu naudu. No vienas puses ir žēl zaudēt tik ienesīgu vietu, bet, kad tas notiek jūs izjūtat atvieglojumu. Vairs nav jāsadarbojas ar nepatīkamiem partneriem.
Šajā gadījumā – nav jāslēdz vienošanās ar nīstajiem Krievijas kravu nosūtītājiem.
Respektīvi, jālieto pareizie termini.
Notiekošais Latvijas tranzīta nozarē, – tā nav krīze. Tas ir "tranzīta neatkarības" iegūšanas process!
No vienas puses ostas un dzelzceļš kļūst neatkarīgi no "agresīvām" Krievijas kravām. No citas puses, visa valsts pārvar atkarību no tranzīta nozares. Bet par "visneatkarīgākiem" kļūs latvieši, kuri pazaudēs darbu. Kļūs brīvi, kā jūras vējš.
Bet ir vēl viens interesants moments, kuram Aivars Strakšas pievērsa uzmanību: ja Latvijas ierēdņi brīvprātīgi atsakās no tranzīta, vai pastāv iespēja, ka viņi saņem kādus "labumus" no tiem, kuri šo tranzītu pārņem?
"Protams, termināļu īpašniekiem Krievijas ostās ir vēlme piesaistīt pēc iespējas vairāk kravu un nopelnīt, un viņu interesēs noteikti nav tas, ka daļa kravu tiek transportēta caur Baltijas valstu ostām. Tajā pašā laikā kravu īpašnieki – vismaz daļa no viņiem – labprātāk kravas nosūta caur Baltijas, to starp Latvijas, ostām, jo mēs spējam nodrošināt nemainīgi augstu pakalpojuma kvalitāti un drošību un nereti arī zemākās cenas. Skaidrs, ka līdz ar tranzīta mazināšanos Latvijas virzienā Krievijā kāds nopelna ar papildu pārkrautajām kravām. Tādēļ nevar izslēgt, ka jebkāda veida motivācijai mūsu lēmumu pieņēmēju attieksmes maiņai pret tranzītu "kājas aug", piemēram, Krievijā."
Baltijas valstīs ir grūti atrast kaut ko, kam neaug kājas no Krievijas. Turklāt šajā gadījumā Strakšas neatbilst bezkaislīgā eksperta lomai – vietu "Latvijas dzelzceļa" valdē viņš pazaudēja pateicoties Tālim Linkaitam.
Bet konspiroloģisko versiju par Krievijas "kāju" vai "roku" rada pārsteidzoši valdības paziņojumi un darbības (bet atsevišķos gadījumos arī bezdarbība).
Strakšas ļoti pārliecinoši parāda, ka Latvijā piešķir lielus līdzekļus nacionālā aviopārvadātāja airBaltic atbalstam, bet dzelzceļu, neskatoties, ka tas ir daudz svarīgāks valsts ekonomikai, pamet likteņa varā.
Kāpēc Linkaits paaugstina civilās aviācijas sektora nozīmi un pazemina LDz nozīmi? Kāpēc viņš neveido kontaktus ar Krievijas transporta ministru, kā to darīja Igaunijas ekonomikas un komunikāciju ministrs Tāvi Āss? Kāpēc Latvija necīnījās par savu ostu atbalsta saglabāšanu no Eiropas Savienības budžeta 2021.-2027. gadā?
Atbilde uz šiem un citiem jautājumiem var būt vēl viens drosmīgs minējums.
Krišjāņa Kariņa valdība gatavo pamatu Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu privatizācijai. Shēma ir vienkārša: valdība noved uzņēmumus līdz bankrotam un tad par kapeikām atdod tos "efektīviem privātīpašniekiem".
Laimīgās sagadīšanās rezultātā vēlāk izrādās, ka īpašnieki ir saistīti ar politiķiem, kuri lobēja privatizāciju…
2019. gada decembrī pašvaldību pārstāvjus izslēdza no Latvijas ostu valdēm. Tagad tās vienpusīgi vada Ministru kabinets. Šo uzņēmumu akciju izvietošanai biržā nav nekādu šķēršļu.
Ostu pārdošanas lielākais pretinieks ir bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Kādreiz viņš jau draudēja ar nacionālā referenduma rīkošanu par šo jautājumu, bet šodien… viņš ir cietumā.
Pilnam situācijas priekšstatam atklāsim vēl vienu interesantu faktu: Tālis Linkaits tiek uzskatīts par vienu labākajiem Latvijas ekspertiem privatizācijas jautājumos. Pateicoties viņam daudzi valsts uzņēmumi ieguva jaunus īpašniekus.
Pat tranzīta krīzes apstākļos Latvijā noteikti būs cilvēki, kuri vēlēsies iegūt savā īpašumā Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu.
Ostas turpinās saņemt noteiktus kravu apjomus, lai arī nelielus. Lielo ostu vietā parādīsies mazi vietējie uzņēmumi. Jo mazāk – jo labāk, ja sekojam Krišjāņa Kariņa loģikai.