Baltkrievijas kravu tranzīts caur Baltijas ostām pārvēršas par karstu kartupeli, kuru Baltijas valstis pārmet viena otrai, cerot pēc iespējas ātrāk no tā atbrīvoties. Ekonomikas loģika, saskaņā ar kuru Baltkrievijas tranzīts ir izdevīgs Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, tiek noraidīta kā apkaunojošā. Uzvar politiskā loģika, kas nosaka, ka veidot biznesu ar valsti, pret kuru ASV ievieš sankcijas – nozīmē būt ģeopolitiski nelojālam. "Baltijas māsas" uzsāk cīņu par uzticības pieradīšanu Amerikai.
Stāsts ar "Belaruskalij" tranzītu, kas Lietuvā netika pārtraukts par spīti ASV sankcijām, ir pārvērties par lētu politisko ziepju operu.
Lietuvas transporta ministrs un ārlietu ministrs paziņoja par atkāpšanos. Jo, it kā viņi nevar izturēt šo kaunu.
ASV sankcijas pret "Belaruskalij" jau ir spēkā, bet "diktatora Lukašenko" preces joprojām tiek eksportētas pa Lietuvas dzelzceļiem.
Ministri nespēja laicīgi atrisināt šo jautājumu.
Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte atteicās parakstīt rīkojumus par atvaļināšanu un lika ministriem atgriezties kolektīvā, pie darba. Ar pašaizliedzīgu darbu izlabot savu vainu Amerikas Savienoto Valstu priekšā.
Lietuvas prezidents Gitāns Nausēda premjerministres lēmumu nosodīja. Viņaprāt, ministri rīkojās bezatbildīgi un viņiem jāatkāpjas no amata, jo ar savu bezdarbību viņi diskreditēja uz vērtībām orientēto Lietuvas ārpolitiku.
Visiem saprotams, ka notiekošā melodrāma ir cīņa par prezidenta posteni starp esošo valsts prezidentu un konservatoru valdību, kas vēlas "noņemt" Gitānu Nausēdu un viņa vietā iecelt ārlietu ministru Gabrielu Landsberģi.
Jo interesantāk, ka uzvaru šajā cīņā gūs tas, kurš pārliecinošāk pierādīs savu uzticību ASV un, kuram būs galvenā loma Baltkrievijas kravu plūsmas zaudēšanā.
Citiem vārdiem sakot, uzvarēs tas, kurš veiksmīgāk nospēlēs pret Lietuvas nacionālajām interesēm.
Uz kā prezidents Nausēda uzķēra "landsberģistus"? Uz tā, ka viņi, būdami tik principiāli un tik proamerikāniski, ar tādu pašaizliedzību iznīcinot Lietuvas ekonomiku "politisko vērtību" dēļ, nespēja sinhronizēt Lietuvas ārpolitiku ar ASV politiku. Amerikāņu sankcijas pret "Belaruskalij" jau ir spēkā, bet "Belaruskalija" tranzīts caur Lietuvu ir pagarināts uz 2022. gadu – kāds ārprāts!
Turklāt visiem farsa dalībniekiem simts reizes bija teikts, ka ASV sankcijas ir spēka tikai amerikāņu uzņēmumiem, un Lietuva uz amerikāņu sankciju pamata nav spiesta ieviest sankcijas pret "Belaruskalij". Apstiprināja arī paši amerikāņi – ASV Finanšu ministrija. Bet, vai tad Lietuva palaidīs garām iespēju izrādīt transatlantisko solidaritāti un izpelnīties kungu priekšā?
Neskatoties pat uz to, ka pats kungs nav prasījis.
Situācija ir paradoksāla.
Politiskajā cīņā uzvarēs tas, kurš pārliecinošāk izpelnīsies amerikāņu priekšā un vairāk par citiem centīsies, lai izdarītu nāvējošo triecienu Klaipēdas ostai un "Lietuvas dzelzceļam", kuri pārtiek no Baltkrievijas kravām.
Kā arī valsts trešajai pilsētai – Klaipēdai, kuras dzīve ir atkarīga no ostas darbības.
Ekonomikas loģika pilnībā zaudē politiskajai. Tas, kurš cīņā par varu domās par Lietuvas nacionālajām interesēm un labumu, zaudēs uzreiz un uz visiem laikiem.
Šis noteikums ir spēkā ne tikai Lietuvā.
Igaunijā ziņas par to, ka valsts transporta un loģistikas centrs gūst rekordlielus ieņēmumus no Baltkrievijas naftas produktu tranzīta, kurš ir aizgājis no Lietuvas, nacionālā lepnuma vietā izraisīja lielu skandālu.
Saskaņā ar Igaunijas statistikas departamenta datiem, Igaunijas un Baltkrievijas preču apgrozījums šogad ir sasniedzis rekordlielus rādītājus: pateicoties mazuta un degvielas eļļu ieviešanai Baltkrievija ierindojās Igaunijā visvairāk importējošo valstu desmitniekā. Igaunijas ostu un dzelzceļa peļņa no Baltkrievijas naftas produktiem šajā gadā ir pusmiljards eiro.
Igaunijas mēdiji reaģēja uz šim labām ziņām ar virsrakstiem "Igaunija atbalsta Lukašenko asiņaino režīmu". Igaunijas valdība ir spiesta taisnoties, ka tā nepārkāpj Eiropas Savienības sankcijas.
"Preču kustību kontrolē Latvijas muita un Igaunijas Nodokļu un Muitas departaments, bet preču pārvadātāji ir pārbaudījuši preču atbilstību sankciju sarakstiem un pārkāpumus nav konstatējuši," paziņoja Igaunijas "Ārlietu ministrijas preses sekretāre Kristina Ots. "Šobrīd Ārlietu ministrijai nav pamatojuma uzskatīt, ka Igaunijas valsts uzņēmums vai kompetentās iestādes ir pārkāpušas spēkā esošās sankcijas. Ja ierobežojumi kļūs precīzāki vai mainīsies, to ievērošana, protams, būs jāpārskata."
Igaunijas valdošajai koalīcijai nav stipru pretinieku cīņā par varu, kā tas ir Lietuvā, tāpēc viņi domā, ka var atļauties šādus paziņojumus un ļaut nedaudz piepelnīties igauņu tranzīta nozarei, kura daudzus gadus cieta zaudējumus. Tomēr nav jāaizmirst, ka pastāv arī ārpolitiskā konkurence.
Vai tad Lietuva samierināsies ar to, ka Baltkrievijas naftas tranzīts, kas aizgāja no tās, tagad baros Igauniju? Jautājums ir retorisks.
Ar šo piemēru Viļņa stādīs sevi kā morālo vērtību politikas mērītāju, bet Igauniju – kā Eiropas un transatlantiskās solidaritātes vājo ķēdes posmu, kas gūst peļņu ar "Eiropas pēdējo diktatūru".
Igaunijai tas nozīmēs vissmagākās sekas. Jo "Baltijas māsu" draudzību uztur cīņa pret Krieviju, citādāk tās nepārtraukti konkurē savā starpā par Eiropas un Amerikas investīcijām.
Kurā no trim Baltijas valstīm būs izvietots reģionālais SDG terminālis, kurā galvaspilsētā būs Rail Baltica dzelzceļa štābs (un uz kurieni tiks novirzīta ES fondu nauda), kur tiks izmitināts amerikāņu militārais kontingents? Tas viss ir daļa no izmisīgām intrigām un sīvas aizkulišu cīņas starp Lietuvu, Latviju un Igauniju.
Uzvaru gūs tas, kurš viennozīmīgi nodemonstrēs Briselei un Vašingtonai, ka "solidaritāte" ar ES un NATO biedriem ir svarīgāka par ekonomisko labumu, tāpēc viņi ir gatavi lauzt sakarus ar krieviem un baltkrieviem, lai nodrošinātu Rietumu ģeopolitiskos uzdevumus Baltijas jūras reģionā.
Latvijā, kura agrāk bija slavena ar savu pragmatismu attiecībā pret Minsku, izskatās, ka šo vienkāršo domu jau ir sapratuši. "Manuprāt, Latvijas ārpolitika ir ļoti skaidra. Kamēr mūsu valstī pie varas nenāks citi politiskie spēki, mums ir ļoti skaidrs, kas ir mūsu draugi un sadarbības partneri," skaidroja Latvijas Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, ka Baltkrievijas un Krievijas kravu tranzīts Latvijā jau sen ir politikas, nevis ekonomikas jautājums.
Runājot par Krieviju, Maskavā jau sen ir sapratuši "Baltijas partneru" loģiku, tāpēc vēl pirms 20 gadiem uzsāka jaunu kravas ostu būvniecību Baltijas jūrā, bet pēdējo 5 gadu laikā aktīvi novirza uz turieni tranzītu.
Ir īstais laiks arī Baltkrievijai saprast, ka dīvainajā jaunajā pasaulē tikai politiskais sabiedrotais var kļūt stratēģisko ekonomikas partneri.
Un pārorientēt uz Krieviju visu baltkrievu tranzītu bez atlikuma, aizmirstot par Minskai ontoloģiski naidīgo Igauniju.