“Latvijas dzelzceļš” (LDz) sūdzas par Krievijas kravu zaudēšanu. LDz valdes priekšsēdētājs Māris Kleinbergs apgalvo, ka kompensēt kādreizējos apjomus nav iespējams. Lai gan pavisam nesen Latvijas valdībai bija unikāla iespēja palīdzēt savam ostu un dzelzceļa nozarēm: Aleksandrs Lukašenko paziņoja, ka grasās slēgt tranzīta ceļu ar Lietuvu. Par alternatīvu varētu kļūt Rīga, Ventspils un Liepāja. Tomēr Latvija nolēma neiesaistīties cīņā par jaunām kravu plūsmām, kuras valstij ir tik ļoti nepieciešamas.
Rīgas politiskais skatījums uz Baltkrieviju ir klasisks piemērs tam, kā valsts “atmet” savas objektīvas ekonomiskas intereses par labu abstraktam priekštatam par demokrātiju, cilvēktiesībām un eiropiešu solidaritāti. Pamatosim šo apgalvojumu ar faktiem.
Latvijas tranzīta nozare piedzīvo vissmagāko laiku visos neatkarības gados.
“Latvijas dzelzceļš” velk naudu no valsts budžeta, masveida atlaiž darbiniekus un izpārdod sliedes.
Kleinbergs sagaida, ka šogad LDz apkalpos 25 miljonus tonnu kravu — gandrīz divreiz mazāk nekā pirms gada. “Šogad mēs plānojām pārvadāt apmēram 25 miljonus tonnu kravu, kas ir gandrīz divreiz mazāk salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tuvākajos gados mēs plānojam nelielu pieaugumu. Tas patiešām būs neliels, es neredzu iespēju aizvietot zaudētus kravu apjomus no Krievijas,” — atzīst “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs.
Situācija ostās nav labāka. Jaunāka statistika: laika posmā no janvāra līdz augustam ostās pārkrāva 29,744 miljonus tonnu kravu, kas ir par 29,7% mazāk, nekā attiecīgajā periodā 2019. gadā. Ogles pārkraušana (Krievijas, protams) samazinājās par 77,3%.
Latvijas satiksmes ministrs Tālis Linkaits sauc to par “jauno normu”.
Neko nepadarīsi — ir jāpierod pie dzīves bez Krievijas tranzīta un nemierināt sevi ar sapņiem, ka caur Latviju ies “Jauns zīda ceļš” no Ķīnas.
“Ja apskatīsimies karti, redzēsim, ka mēs neesam pa ceļam šo kravu kustībai uz Eiropu. Pārsvarā tās nāk caur Baltkrieviju un Poliju, laist kravas pa taisno caur Latviju nav loģiski. Mēs strādājam pie tā, lai atsevišķi kravu vilcieni ietu uz Latviju, tomēr pēc statistikas, tie nespēs kompensēt to lielo kravu skaitu, kas nāca no Krievijas”, — skaidroja Linkaits.
Un te tā ir — likteņa dāvana! Lukašenko paziņoja par plāniem atņemt Klaipēdas ostai Baltkrievijas tranzītu: “Es uzdevu valdībai iesniegt priekšlikumu par visu tirdzniecības plūsmu pārorientēšanu no Lietuvas ostām uz citām. Un mēs paskatīsimies, kā viņi dzīvos”.
Protams, līdzīgus draudus Batjka izsaka ne pirmo reizi. Un nav fakts, ka šoreiz tie tiks realizēti.
Tomēr, ja viss nonāks līdz Baltkrievijas tranzīta pārorientēšanai, Rīga, Ventspils un Liepāja ir pirmie pretendenti Klaipēdas aizvietošanai.
No loģistikas viedokļa tām ir objektīvas priekšrocības salīdzinājumā ar Ustj-Lugas ostu Ļeņingradas apgabalā. Pārrunas par Baltkrievijas naftas tranzīta pārorientēšanu uz Krievijas Ziemeļrietumu ostām notiek jau vairākus gadus, tomēr pagaidām bez rezultātiem. Latvijas valdībai tas ir vēl viens iemesls optimismam.
Viss notiek ideāli: Lukašenko grib atņemt Lietuvai tranzīta plūsmas, kuras ir tik ļoti nepieciešamās Latvijai. Kā šādā situācijā jārīkojas Latvijas valdībai? Ir tikai jāklusē. Nepievienoties Baltkrievijas režīma kritiķu kopīgam korim un pa slēgtiem kanāliem dod mājienu Batjkam, ka Rīgas, Ventspils un Liepājas ostas ir gatavas sadarboties.
Latvijas valdība tā vietā “dejo līdzi” Polijas-Lietuvas tandēmam, kurš nostiprinājās kā galvenais triecienspēks pret Lukašenko.
Viņi ieviesa personīgas sankcijas pret 30 baltkrievu ierēdņiem. Ar dažiem (piemērām, prezidenta administrācijas pārstāvjiem) būtu pilnīgi iespējams apspriest jautājumu par tranzīta plūsmu pārorientēšanu.
Lietuvas boikots Baltkrievijas atomelektrostacijai saņēma Latvijas premjerministra Krišjāņa Kariņa atbalstu.
Turklāt Kariņš demonstratīvi cenšas atstāt Baltkrieviju bez Pasaules čempionāta hokejā, kuru Minskai un Rīgai ir jāvada 2021. gadā.
Ekonomikas ministrija ne mazāk demonstratīvi pārvilina kaimiņvalsts uzņēmējus. “Mēs pārliecinājām jau 12 kompānijas no Baltkrievijas pārcelt savu darbību uz Latviju. Mēs saprotam, ka šiem uzņēmējiem šobrīd var būt problemātiski saņemt nepieciešamo informāciju no Baltkrievijas valdības, tāpēc mēs strādājam individuāli ar katru uzņēmumu, uzklausām viņu vajadzības un sadarbībā ar Ārlietu un Iekšlietu ministrijām operatīvi risinām problēmas”, — paziņoja Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.
Rezultāts ir loģisks — Minska un Maskava ved pārrunas par Baltkrievijas naftas tranzīta pārcelšanu uz Ustj-Lugu.
Analoģiskas pārrunas starp Minsku un Rīgu nenotiek.
Pēdējo notikumu kontekstā tās izskatītos bezjēdzīgi. Lukašenko neslēpj, ka viņa mērķis ir — sodīt “nepateicīgu” Lietuvu.
Tad kāpēc pārvirzīt Baltkrievijas kravas uz valsti, kuras valdība pret Batjku ir noskaņota ne mazāk naidīgi. Kāda jēga?
Baltkrievija ir smagas izvēles priekšā — palaist vilcienus uz Ustj-Lugu, vai arī sakožot zobus turpināt izmantot Klaipēdas ostas pakalpojumus.
Ja Latvija vadītos pēc savām objektīvām ekonomiskām interesēm, tā piedāvātu Lukašenko trešo variantu.
Potenciāli vispievilcīgāko. Bet Kariņa valdība nolēma zaudēt Baltkrievijas tranzītu bez cīņas.
Tālis Linkaits nesen paziņoja, ka kravas plūsmu jautājums nepiespiedīs Rīgu mainīt savu attieksmi pret Lukašenko režīmu.
Atvaļinātie LDz un ostu darbinieki var lepoties ar savas valsts principialitāti!
Gaišo demokrātijas ideālu vārdā var arī nomirt no bada. Cienīga nāve jebkuram sevi cienošām latvietim.