Šā gada janvārī-septembrī Lietuva importēja baltkrievu preces gandrīz 800 miljonu eiro vērtībā, par 50% vairāk nekā pērn attiecīgajā periodā. Ar šādiem datiem nāca klāja Lietuvas Statistikas departaments. Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, bet atdzīvināt tirdzniecību starp Baltkrieviju un Lietuvu palīdzēja… sankcijas pret Lukašenko režīmu. Tieši sankcijas veicina produkcijas, kura drīzumā var būt aizliegta, importa izaugsmi Eiropas Savienībā.
Baltkrievijas importa problēmai Lietuvā pievērsa uzmanību sabiedriskie aktīvisti, kuri konstatēja, ka katrs desmitais alus litrs Lietuvas veikalos ir ražots Lukašenko uzņēmumā.
Krinitsā.
Tas pats alus, par kuru "pēdējais Eiropas diktators" sajūsminājās vēl 2003. gadā. "Es izvēlos "Žiguļovskaja" receptes, mūsu "Krinitsa" un tā tālāk, mūsu markas, mūsu brendus."
"Lietuvas veikalos ir daudz Baltkrievu alus. Gaspadorių, Brolijos, Tradicinis un citas šķirnes ar lietuviešu etiķetēm patiesībā ražotās Baltkrievijas uzņēmumā "Krinitsa", kas ir Lukašenko aizgādībā. Pēc provizoriskiem datiem, Lietuvā ik gadu tiek pārdoti aptuveni 20 milj. litru Baltkrievijas alus, kas ir gandrīz 10% no kopējā vietējā tirgus. Režīmam ir vajadzīga valūta, tāpēc alu tirgo lēti, un lietuviešu alusdarītavām ir grūti konkurēt ar tik lētu produkciju," teikts vienā no pret Baltkrievijas produkciju vērstām aģitācijas grupām Facebook mājaslapā.
Šim viedoklim piekrīt arī Lietuvas alus darītavu asociācijas prezidents Sauļus Galadausks.
Viņaprāt Baltkrievijā ražots alus ir vislētākais, tas "nav domāts cilvēkiem".
Bet diemžēl daudzi lietuvieši ir pieraduši veikalos izvēlēties lētāko alkoholu. Lietuva ir viena no valstīm ar lielāko alkohola patēriņu.
Veikalu tīkla "Norfa" pārstāvis Darius Riliškis arī pievienojās diskusijai: "Alus (Baltkrievijas – piez. RuBaltic.Ru) nav daudz, to piedāvā sortimenta paplašināšanai. Pircēji to pērk. Ja cilvēki nepirktu, tas nebūtu pārdošanā."
"Norfa" pārstāvja apgalvojumu pierāda statistikas dati: alus nemaz nav galvenā prece, kuru Lietuva iepērk no Baltkrievijas.
Alus sastāda tikai 1% no kopējā importa apjoma. Ja Baltkrievijas "Krinicas" pretinieki vēlēsies uzzināt, ar ko un kā viņu valsts tirgojās ar "Eiropas pēdējo diktatūru", viņus pārsteigs negaidīts atklājums.
Lietuvas Statistikas departaments pirms diviem mēnešiem publicēja rakstu, kuru var nosaukt par sensacionālu.
Rakstā teikts, ka šī gada pirmajos sešos mēnešos imports no Baltkrievijas palielinājās par 58,3% un sasniedzis gandrīz 560 miljonus eiro.
Pieauguma tempa tas ir otrais rezultāts pēc Savienotajām Valstīm.
"Neskatoties uz Rietumu mēģinājumiem ar sankciju palīdzību gāzt Baltkrievijas režīmu, preču plūsma no Baltkrievijas ne tikai palēninājās, bet arī kļuva rekordliela – uzņēmumi metās pirkt Baltkrievijas preces, pirms tās piegādes tika traucētas," apgalvo Lietuvas Statistikas departaments.
Šim apgalvojumam ir grūti nepiekrist. Pirmās Eiropas Savienības ekonomiskās sankcijas pret Lukašenko tika ieviestas tikai pēc Romāna Protaseviča aizturēšanās un izrādījās diezgan vājās. Tās neskāra Baltkrievijas eksporta pamatpreces.
Tomēr lietuviešu bizness lieliski apzinās, ka Lukašenko režīma "žņaugšana" ir ilgs process. Tas, ko var nopirkt šodien, rīt var kļūt par "aizliegto augli".
Atļausimies citēt mūsu pašu 2020. gada 2. oktobra rakstu: "Kad personīgās sankcijas kļūs neefektīvās, Lietuvā obligāti atradīsies politiķi, kuri piedāvās "saplēst lupatās" Baltkrievijas ekonomiku. Šāds noskaņojums ir īpaši raksturīgs opozīcijas konservatoriem. Pēc dažām dienām viņi var uzvarēt parlamenta vēlēšanās un iekļūt valdošās koalīcijas sastāvā."
Konservatori-landsberģisti tik tiešām nāca pie varas. Ir skaidrs, ka sankciju karš pret Baltkrieviju uzņems apgriezienus.
Un kā uz to reaģēja lietuviešu bizness? Vai atbalstīja jauno valdību tās centienos atstāt Lukašenko bez graša? Diemžēl notika tieši pretēji.
Lietuva uzsāka rekordlielos tempos iepirkt produkciju, kura ar laiku var nonākt sankciju sarakstā.
SEB bankas ekonomists Tadas Poviluskas atzīmē, ka pagājušajā gadā pandēmijas dēļ tirdzniecība starp abām valstīm samazinājās. Tas nozīmē, ka Baltkrievija mēģina atgūt savus eksporta zaudējumus Lietuvā.
2019. gada janvārī-septembrī Baltkrievija nosūtīja uz Lietuvu produkciju 812,9 miljonu eiro apmērā. Šā gada janvārī-augustā gandrīz tikpat daudz (796,6 miljoni eiro). Tas nozīmē, ka pirmskovida līmenis jau ir pārspēts, ASV un ES sankcijas nav traucējušās.
Komentējot pirmā pusgada rezultātus, Poviluskas secināja, ka nākamo sešu mēnešu rezultāts būs krietni sliktāks. Tomēr viņa prognozes pagaidām nepiepildās. Jūlijā un augustā Lietuva turpināja lieliem tempiem iepirkt Baltkrievijas produkciju.
Un tieši šajā laikā Lukašenko uzsāka pret Lietuvu "migrācijas karu"! Karš paliek karš, bet tirdzniecībai jānotiek.
Kura prece atnesa Baltkrievijai lielāko peļņu tirdzniecībā ar Lietuvu? Elektroenerģija. Tā pati elektroenerģija, no kuras Lietuvai bija jāatsakās pēc Baltkrievijas atomelektrostacijas palaišanas.
Lietuvas prezidents Gitāns Nausēda, premjerministre Ingrida Šimonite, Iekšlietu ministrs Gabriels Landsberģis un citi Lietuvas valdības pārstāvji pierunā savus ārzemju biedrus (latviešus, ukraiņus) pievienoties Astravjecas "kodolmonstra" boikotēšanai. Tikmēr izrādās, ka šā gada janvārī-augustā Lietuva samaksāja par Baltkrievijas elektrību 132,6 miljonus eiro. Gandrīz par 46 miljoniem vairāk nekā 2020. gadā kopumā.
Lietuvas Statistikas departaments atklāja Polišinela noslēpumu: pieprasot no citām valstīm pārtraukt elektroenerģijas importu no Baltkrievijas, pati Lietuva to nedara.
Piegādes ne tikai turpinās – tās aug salīdzinājumā ar periodu, kad BelAES vēl nebija palaista.
Prātā nāk pazīstamas dziesmas vārdi no padomju kinofilmas: "Lai ko viņi dara, nekas nesanāk". Lobēja sankcijas pret Baltkrieviju – pieauga baltkrievu produkcijas imports. Paziņoja par BelAES boikotu – palielināja baltkrievu elektrības importu.
Ja politiķiem piešķirtu prēmijas par vissmieklīgākajiem "sasniegumiem", Lietuvas pārstāvji noteikti būtu pretendējuši uz grantu.