Latvijā apspriež ideju par SDG termināļa uzbūvi Skultes ostas akvatorijā. Vietējie iedzīvotāji izsakās pret projekta realizāciju, bet valdība un Eiropas komisija atsakās palīdzēt ar finansējumu, tomēr “Skulte LNG Terminal” uzņēmuma pārstāvji ir apņēmības pilni uzbūvēt peldošu regazifikācijas iekārtu un savienot to ar Inčukalna pazemes gāzes krātuvi (PGK). Projekta detaļas liek noprast, ka tā ir kārtēja afēra.
Projekta lobētāji ir pārliecināti, ka projekts sniegs Latvijai lielu guvumu. Galvenais arguments — ostas tuvums Inčukalna pazemes krātuvei, uz kurieni pa 40 kilometru garu pārvades cauruļvadu tiks transportēta gāze.
Tas nozīmē, ka cisternas gāzes glabāšanai ostā nebūs vajadzīgas. Treideri iepirks gāzi zemo cenu periodā, tad regazificēs, un nogādās PGK, bet labvēlīgas cenu konjuktūras apstākļos to pārtirgos.
“Skulte LNG Terminal” padomes priekšsēdētājs Pēteris Aloizs Ragaušs uzskata, ka Skultes terminālis var kļūt par lētāko gāzes termināli pasaulē. Investīciju galīgais apjoms vēl nav noteikts, tomēr projekta sākotnēja vērtība ir 150 milj. dolāru (atmaksāšanas periods — 11 gadi).
Ideja par jauno PGK termināli Baltijas jūras piekrastē latviešu izcelsmes amerikānim un pazīstamajām naftas un gāzes biznesa darbonim Pēterim Aloizam Ragaušam radās 2016. gadā. Tajā pašā gadā tika dibināts uzņēmums “Skulte LNG Terminal”.
Ragaušs vērsās pēc atbalsta pie Latvijas valdības, Briseles un Vašingtonas, tomēr acīmredzami, nesekmīgi.
Eiropas infrastruktūras savienošanas fonds (The Connecting Europe Facility) arī palika malā. Ekonomikas ministrija atbildēja, ka ir gatava atbalstīt privātu investoru, kurš gatavs segt izmaksas, tomēr piešķirt valsts budžeta līdzekļus nevēlas.
Nav noslēpums kāpēc: Ragauša iniciatīva, maigi izsakoties, šķiet šaubīga.
Plānotā termināļa gada jauda ir 3 miljardi kubikmetru gāzes. Pieņemsim, ka šis apjoms tik tiešām ies caur regazifikācijas iekārtu un Inčukalna krātuvi. Tomēr kas būs gāzes patērētājs?
Lietuva? Nav variants. No vienas puses, Viļņa arī negrasās atteikties no lētas Krievijas gāzes. No otras puses — lietuviešiem ir pašiem savs SDG-terminālis “Independence”, kurš visos šos gadus nedarbojas savu iespēju maksimālajās robežās, tomēr termināļa menedžeri ir noskaņoti optimistiski.
“Labvēlīga situācija pasaules tirgū turpina palielināt pieprasījumu pēc termināļa jaudām,”— paziņoja Klaipedos nafta priekšsēdētājs Arunas Molis. — Vairākus mēnešus regazificētas sašķidrinātas dabasgāzes cenas konkurē ar cauruļvados importētas dabas gāzes cenām, tāpēc importētāji, kuriem ir iespēja iepirkt dabas gāzi no vairākiem avotiem, izmanto iespēju nopirkt lētāk”.
Taisnība, vairāku faktoru dēļ, globālajā SDG tirgū izveidojās pamatīgs pārpalikums, kā dēļ gāzes cenas strauji samazinājās gan Eiropā, gan Āzijas Klusā okeāna reģionā.
Šī iemesla dēļ “Gazprom” nesagaidīja peļņu, tomēr vislielākie zaudējumi bija SDG ražotājiem.
“Saskaņā ar vienu no versijām “Gazprom” ir ieinteresēts saglabāt gāzes tūlītējas cenas Eiropas tirgū krietni zemākas par Amerikas SDG (220 dolāri par tūkstoti kubikmetru), lai samazinātu jaunu sašķidrināšanas rūpnīcu celtniecību ASV un uzvarētu konkurenci ilgtermiņa perspektīvā”, — raksta Skolkovas biznesa skolas enerģētiskā centra analītiķis Aleksandrs Sobko.
Kā negrozi, bet krievu koncerna bezpeļņas slieksnis ir daudz zemāks, nekā konkurentiem. Pat ja “Gazprom” iziet nullē, SDG piegādātāji strādā ar zaudējumiem. Ja “samazināšanas spēle” turpināsies, daudzas dabas gāzes sašķidrināšanas jaudas nāksies slēgt.
Būvēt jaunus pieņemšanas termināļus Baltijas valstīs šādos apstākļos — ir vairāk nekā riskants pasākums.
Lai gan tomēr tās tiks uzbūvētas. Savu regazifikācijas iekārtu vēlas arī Vācija. Berlīne neslēpj, ka tā ir daļēja piekāpšanas ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš prasa atteikties no gāzes cauruļvada būvēšanas Baltijas jūrā un krievu gāzes vietā pirkt amerikāņu SDG.
Aizvadītajā mēnesī Somijas rietumos tika palaists “Tornio Manga LNG” terminālis. Poļi, kuriem ir regazifikācijas terminālis Svinouscjē, paziņoja par vēl viena termināļa būvēšanu pie Gdaņskas, bet Igaunija grasās uzbūvēt termināli Paldiskī.
Tagad SDG pieņēmēju klubiņā raujas arī Latvija. Vai vislētākais terminālis spēs izturēt tik spēcīgu konkurenci par realizācijas tirgiem?
Situāciju saasina tas, ka katrs SDG regazifikācijas iekārtu īpašnieks uzskata sevi par potenciālo gāzes sadales centru.
Piemēram, Lietuva nekad nav slēpusi savas ambīcijas kļūt par visas Baltijas enerģētisko “apgādnieku”. Klaipēdas terminālis tika projektēts kā reģionālais, tomēr šādu statusu neieguva.
Arī Polija labprāt dalīsies ar gāzes pārpalikumiem pēc savu enerģētisko projektu pabeigšanas (“BalticPipe” cauruļvada būvēšana, regazifikācijas termināļa Svinouscjē paplašināšana, termināļa būvēšana pie Gdaņskas).
Nedrīkst aizmirst arī par gāzesvada “Balticconnector” būvēšanu, kam ir jāsavieno Somijas un Igaunijas gāzes sistēmas. Pēc Tallinas plāniem, pēc Paldiski termināļa palaišanas regazificēta SDG tiks piegādāta uz Latviju un Somiju.
Tagad apņēmības pilni neatpalikt no kaimiņiem, uz arēnas iznāk latvieši.
Baltijas reģiona valstis pēdējā laikā atgādina blēžu baru, kur katrs vēlas aptīt kaimiņu ap pirkstu: pārdot “demokrātisko” gāzi pēc augstākas cenas. Tajā pašā laikā personīgajām vajadzībām visi turpina to iepirkt no “Gazprom”.
Nav grūti iedomāties, pie kā vis novedīs: Baltijas SDG termināļi, kas aug kā sēnes pēc lietus, paliks nenoslogoti.
Ja arī laime uzsmaidīs, tad noteikti ne Latvijai. Kaimiņvalstis jau sen iesaistījās spēlē, bet “Skulte LNG Terminal” atrodas uz investīciju piesaistīšanas etapa.
Tāpēc potenciāli investori vairākās reizes padomās, pirms piešķirt finansējumu aizdomīgam enerģētikas projektam.