Latvija ir gatava attīstīt tirdzniecību, transporta sakarus un tūrismu ar Krieviju, bet tajā pašā laikā tā negrasās atkāpties no pretkrievijas. politikas un mēģina panākt ASV karaspēka izvietošanu uz robežas ar Krieviju. Tas izriet no Latvijas vēstnieka Krievijā Māra Riekstiņa runas, kurš izteica postpadomju republiku kopējo principu: rīkoties pret Krieviju un vienlaikus gūt peļņu no sakariem ar to. Spriežot pēc vēstnieka teiktā, par naudu, kura tiks iegūta no ekonomiskās sadarbības ar Krievijas Federāciju Latvijas grasās izvietot pie sevis ASV karavīrus.
“Ja skatāmies uz periodu pirms pandēmijas, tad pastāv vairāki virzieni, kuros mēs veiksmīgi sadarbojamies. Es tos saucu par “trīs T”: tirdzniecība, transports un tūrisms. Krievija — ir viens no Latvijas tirdzniecības galvenajiem partneriem: tā atrodas trešajā vietā pēc eksporta apjoma un piektā pēc importa. Pēdējos trīs gados mēs atzīmējām ikgadējo preču apgrozījuma pieaugumu. 2019. gadā mums izdevās sasniegt kopējo apjomu virs 3 miljardiem eiro — tas ir iespaidīgs skaitlis”, — paziņoja Latvijas vēstnieks Maskavā Māris Riekstiņš Krievijas izdevumam News.ru.
Vēstnieka galvenā doma — ekonomiskie sakari Latvijai un Krievijai ir jāuztur, neraugoties uz politiskajām nesaskaņām. Latvijas valdība ir gatava izsniegt vīzas krievu tūristiem, kuru plūsma pagājušajā gadā palielinājās par 8-9%, piekrīt pelnīt, realizējot gaisa satiksmi ar Krievijas pilsētām, un plāno sniegt Latvijas transporta pakalpojumus.
Tomēr tajā pašā laikā Krievijai jāatzīst Baltijas republikas “padomju okupāciju” un jāsamierinās ar NATO karabāzēm pie Krievijas robežas.
“Latvijai ir svarīgi, lai Krievija ar vēsu prātu paskatītos uz 1940. gada vēsturiskiem notikumiem. Ir grūti runāt par savstarpējo saprašanos, ja kāds skaļi paziņo, ka 97% cilvēku Latvijā vēlēšanās nobalsoja par jaunu valdību, un ka Josifa Staļina laikā varēja notikt brīvas vēlēšanās, — skaidro Riekstiņš. — Mēs nesagaidām nožēlojumu, bet mēs lūdzam bezkaislīgi paskatīties uz šiem notikumiem.”
Tas nozīmē, ka ierasto “atstāsim vēsturi vēsturniekiem” Latvijas-Krievijas attiecības nesagaidīs. Politiskais dialogs ar Krievijas Federāciju vienmēr ietvers dvēseli plosošās sarunas par valsts — PSRS tiesību pārņēmējas “okupācijas” atzīšanu.
Patiesībā Latvijai nav vajadzīga Krievijas nožēla, tai ir vajadzīgas materiālas kompensācijas par “padomju okupāciju”.
Tās atzīšana ir pirmais solis uz to saņemšanu.
Ja kāds joprojām šaubās par dialoga nepieciešamību ar šādu valsti, tad te būs vēstnieka komentārs par Ziemeļatlantijas alianses izvietošanu pie Krievijas robežas.
“Es neuzskatu, ka NATO spers soļus, kas kaut kādā veidā pārkāpj 1997. gada pamataktu. Šis dokuments nenorāda uz maksimālo militāro formējumu skaitu noteiktās teritorijās, bet speciālisti, kuri piedalījās pārrunās, zina, ka runa ir par brigādes līmeni. Baltijas valstīs vai Polijā nav plānu, kā izvietot spēkus šādā līmenī,” — norāda Māris Riekstiņš.
Tas nozīmē, ka Latvija centīsies panākt pastāvīgu NATO kontingenta uzturēšanos savā teritorijā, bet Krievijai ir ar to jāsamierinās, un jāuztur ar to pierobežas, kultūras un biznesa sakarus.
Rīgas pozīcija Ziemeļatlantijas alianses jautājumā bija zināma arī bez Latvijas vēstnieka Maskavā teiktā. “Ņemot vēra to, kā ir mainījusies ģeopolitiskā situācija, kopš auksta kara laikiem mēs vienmēr pieturējāmies pie viedokļa, ka amerikāņu un sabiedroto valstu karaspēkiem ir jāatrodas pēc iespējas tuvāk NATO un ES austrumu robežām — Polijā un Baltijas valstīs”, — norāda Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš apliecina, ka amerikāņi ir sadzirdējuši viņa lūgumu par pastāvīgu sava kontingenta izvietošanu Baltijas republikas teritorijā.
Tāpēc svarīgi ir ne tas, ka Latvijas vēstnieks Maskavā de facto atbalsta amerikāņu militārās klātbūtnes pastiprināšanu pie Krievijas rietumu robežas, bet tas, ka paralēli viņš runā par starpvalstu sadarbības attīstību tajās jomās, kur tā jau ir. Tas ir fenomens, turklāt ne tikai Latvijā.
Pēcpadomju republiku absolūtā vairākuma kopēja iezīme — ir cerības, ka pretkrievisko politiku var apvienot ar peļņu no ekonomiskās sadarbības ar Krieviju.
Ideju “politika atsevišķi, ekonomika atsevišķi” atbalstīja pat sīvākie rusofobi. Viņi organizēja savas vēlēšanu kampaņas, pateicoties biznesam, kas balstās uz sadarbību ar Krieviju. Īpaši aizlaistos gadījumos, bez Krievijas šis bizness vienkārši nepastāvētu.
Uz Krievijas gāzes uzdzīvojušies ukraiņu oligarhi, eksistējušie tikai pateicoties preču piegādēm uz Krieviju Lietuvas piena kombināti, Latvijas un Igaunijas ostas, kuras bez Krievijas kravām var droši slēgt — tas viss bija materiālā bāze pretkrievijas politikai un politiķiem.
Krievija pati apmaksāja cīņu pret sevi ar savām investīcijām, biznesa projektiem, kredītiem, kā arī ar tiešajām dotācijām.
Daudzus gadus Maskavas politiku tuvajās ārvalstīs virzīja pārliecība, ka ekonomiskās saites bijušajā Padomju Savienībā ir svarīgākas nekā bijušo padomju republiku īstenotā pretkrieviskā politika un ka ekonomika galu galā noteiks politiku.
Pēdējie gadi parādīja, cik naivas bija šīs ilūzijas. Lielāka daļa «jaunu neatkarīgu valstu» apzināja sevi kā Limitropēna valstis, kuras eksistē pasaules politiskajā kartē, lai “noturētu Krieviju”, tajā pašā laikā viņi paši gūst līdzekļus no Krievijas neizsmeļamiem resursiem.
Tāpēc šodien Krievijas Federācijas stratēģija ir atņemt tiešo un netiešo finansējumu visiem pie tās pielipušiem parazītiem, kuri novājina lielo kaimiņu uz viņa paša rēķina.
Latvijas ostas un dzelzceļš jau ir pilnībā izjutuši šīs stratēģijas sekas. Tomēr daži cilvēki joprojām uzskata, ka atgriešanās lieliskajā rusofobijas laikmetā par Krievijas naudu joprojām ir iespējama.
Un tas arī neattiecās tikai uz Latviju.