Eiropas Savienības sniegtais finansējums ar katru gadu sarūk, tāpēc Latvijai trūkst četru miljardu eiro ceļu remontam. Valda uzskats, ka ceļi Latvijā ierindojušies starp sliktākajiem pasaulē, taču pie tam valstij nav naudas, lai uzlabotu to stāvokli par saviem līdzekļiem. Vai tik ar to nav saistītas pēc ilga pārtraukuma atkal izskanējušās prasības Krievijai – maksāt kompensāciju par “padomju okupāciju”?
“Pagājušo piecu, sešu gadu aktivitātes nedeva, ka tie ceļi uzlabojas. Mēs jau tikai sabrukuma tempu nobremzējām. Nebruka 8% gadā, bruka 1% vai 0%. Tagad tas sabrukums sāksies un traģiskākais tajos ceļos un tiltos ir tas, ka, ja tu nesamaksā šodien, tad rīt tu samaksā divreiz un trīsreiz vairāk,” par ceļu stāvokli Latvijā stāsta biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš.
Ar katru gadu ceļu stāvoklis Latvijā pasliktinās, jo Eiropas Savienība piešķir aizvien mazāk naudas to remontam.
Patlaban ceļu fonda deficīts ir 4 miljardi eiro, un Latvijas valdībai ne tuvu nav tādas naudas, lai to pārvarētu.
Brisele ik gadus samazina subsīdijas Baltijas valstu infrastruktūras attīstībai. 2015. gadā Latvija saņēma ceļu remontam 125 miljonus eiro no ES struktūrfondiem, bet 2020. gadā saņems nepilnus 23 miljonus.
Taču ceļu stāvokļa uzlabošanai, modernizācijai nepieciešami 636 miljoni eiro gadā. Nepieciešamo naudu Latvijas vadība pūlas izsist no autovadītājiem: akcīzes un citas nodevas, ko maksā autoīpašnieki, ar katru gadu pieaug.
Šī gada budžetā ieplānoti ieņēmumi no autoīpašniekiem sasniedz 660 miljonus eiro. Un tomēr bez Eiropas palīdzības naudas ceļu uzturēšanai nepietiks.
Rezultātā oficiāli atzīts, ka ceļi Latvijā ir vieni no sliktākajiem pasaulē.
Pie tāda secinājuma nonākuši šī gada sākumā Rīgā aizritējušā Starptautiskā ekonomikas foruma dalībnieki. Ekspertu aptauja apdrošināšanas kompāniju un autoservisu pārstāvju vidū parādīja, ka Latvija ceļi saņēmuši trīs punktus skalā no 0 līdz 7 un ierindojušies 109.vietā pasaulē. Eiropas Savienībā sliktāki ceļi ir tikai Rumānijā un Maltā.
Kopš gada sākuma Latvijas apdrošinātāji saņēmuši jau vairāk nekā 400 pieteikumus par transporta līdzekļu bojājumiem vietējo ceļu avārijas stāvokļa rezultātā. Autoservisu īpašnieki stāsta, ka pie viņiem dažkārt rindās stāv pat septiņas mašīnas, kas vienkārši pabraukājušas pa Latvijas bedrēm un dangām.
Pie tam eksperti atzīst, ka pēdējo 10 gadu laikā ceļu stāvoklis valstī nav mainījies, tātad ES fondu atbalsts infrastruktūrai, tā sakot, par labu nav nācis.
Vai tik ne tāpēc dotācijas ar katru gadu sarūk aizvien vairāk un drīz varētu pavisam izsīkt: kāpēc sniegt materiālo atbalstu Latvijai, ja naudu tik un tā nozags, bet ceļus nesalabos?
Korupcija eirofondos jau kļuvusi par iemeslu vairākiem skandāliem Baltijas valstīs. Pērn audits Transporta ministrijā konstatēja ļaunprātīgu izmantošanu un izlaupīšanu visos (!) pārbaudītajos ceļu uzņēmumos, kuri apgūst ES līdzekļus.
Lielākā korupcija vērojama no eirofondiem finansētajos valsts pasūtījumos, paziņoja bijušais finanšu ministrs Uldis Osis. Viņš paskaidroja, ka tajos bieži uzvar nevis uzņēmēji, kuru projekti ir labāki, bet gan tie, kam zināms tuvākais ceļš pie lēmumu pieņēmējiem. Tāpēc projektu efektivitāte gan valsts, gan pašvaldību līmenī ir ļoti zema, un kopumā nākas atzīt, ka ES fondiem jau agrāk bija un vēl joprojām ir bezatbildības, korupcijas, birokrātijas un slinkuma avots visos līmeņos.
Nav nekāds brīnums, ka tagad, kad Eiropas Savienība pārcieš grūtus laikus, bodīte Baltijas ierēdņiem tiek slēgta. Aizvien biežāk viņiem ienāk prātā doma par to, kā viņi dzīvos, kad nauda no Briseles izbeigsies pavisam. Lieta tāda, ka ar tādu ātrumu, kādā sarūk finansējums, Latvija pavisam drīz aizmirsīs, kādi ir asfaltēti ceļi. Braukās pajūgos, kā Ulmaņa laikos.
Varbūt tieši tādēļ pēc ilga pārtraukuma atkal izskanējušās prasības Krievijai – maksāt kompensāciju par “padomju okupāciju”?
Pavisam nesen šķita, ka šī tēma Baltijā ir galīgi apslāpusi. Pērn Lietuvas, Latvijas un Igaunijas parlamentu vadītāji secināja, ka prasīt no Krievijas padomju periodā nodarīto zaudējumu kompensāciju būtu Sīzifa darbs. Maskava tik un tā nesamaksās Baltijas valstīm ne kapeikas, tāpēc labāk būtu nospraust mērķus, ko iespējams sasniegt.
Taču šogad Latvijā viss ir sācies no jauna. Rīgā noritēja starptautiskā konference jautājumā par to, kā pieprasīt no Maskavas kompensācijas par “50 okupācijas gadiem”. Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete skaļi sašuta par to, ka Krievija vēl joprojām noliedz kompensāciju izmaksas iespējas.
No kurienes tas viss nācis? Nauda beidzas. Eiropas Savienība vairs nedod, SVF nedod, Pasaules banka nedod – naudas ceļu remontam nav. Paši Baltijas valstu politiķi pelnīt neprot – ekonomiku, kas itin labi spēja patstāvīgi apmierināt vajadzības, viņi paši savām rokām iznīcināja latvju dainu pavadījumā.
Atliek tikai atkal izvirzīt pretenzijas Krievijai un simttūkstošo reizi pieprasīt kompensācijas par “padomju okupāciju”. Starp citu, tās laikā ceļi “okupētajā” Baltijā bez jebkādām ierunām tika uzskatīti par labākajiem PSRS. Galvenokārt – tāpēc, ka ceļus būvēja un remontēja “okupanti”.
Tas bija slikts pakalpojums “okupācijas upuriem”.
“Upuri” pierada dzīvot par baltu velti un rūpes par bezbēdu dzīvi uzvelt kādam citam. Krievijai, ES, NATO – visiem pēc kārtas, ka tikai pašiem nevajadzētu pelnīt.
“Kompensācijas par okupāciju” ir tāds pats mēģinājums izdīkt naudu kā cīņa par finansējumu no ES fondiem.