Latvija ir viena no trim nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, paziņoja Eiropas Pretnabadzības tīkla (European Anti Poverty Network, EAPN) Latvijas pārstāve Laila Balga. “Panākumu stāsts”, par ko reiz runāja premjerministrs, tagadējais Eiropas Parlamenta deputāts Valdis Dombrovskis, burbuļodams grimst purva akacī. Ceļš uz to bija ilgs, un tā gaitā sagrauts padomju mantojums līdz ar ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju.
Spriežot pēc visa, degradācijas process ir neatgriezenisks, jo Latvijas elite nekādu iznīcību nesaskata. Nesen valsts ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs skaidroja, ka, viņaprāt, nekas nav sagrauts, mainoties tikai ģeopolitiskā situācija, koncepcijas.
Skaidrojot Latvijas iedzīvotājiem grūti saprotamo un miglaino domu, ministrs to samežģīja vēl vairāk: viņš apgalvoja, ka vajagot dzīvot pēc Rietumu noteikumiem, nevis izlikties par to, kas mēs neesam, ja gribam nodarboties ar normālu biznesu un cīnīties ar korupciju.
Jautājums: pēc kādiem tad īsti noteikumiem Latvija dzīvojusi ES visus šos piecpadsmit gadus? Bet “panākumu stāsts”? Kas tas bija? Tikai nekaunīga izlikšanās vien?
Skaidru atbildi uz šiem jautājumiem Latvijas politiķi nedod.
Tajā pašā intervijā Rinkēvičs apliecināja, ka pēdējo triju gadu laikā tirdzniecības attiecībās ar Krieviju vērojams būtisks pieaugums, taču objektīvi tas neatbilst patiesībai. Dažas dienas iepriekš, uzturoties vizītē Lielbritānijā, ministrs sniedza interviju britu izdevumam The Guardian, kur skaidri un gaiši paziņoja: Latvija vairs nav nekāds tilts starp Krieviju un Rietumiem.
Kādā virzienā tad doties? Kārtējā koncepcija ir jaunajam premjerministram, ASV pilsonim Krišjānim Kariņam, un to viņš atklāja debatēs par šī gada valsts budžeta projektu.
Izrādās, koncepcija ir mainījusies: Latvija tomēr var kļūt pārtikusi, tāda pati kā Skandināvijas valstis, kur cilvēki ir apmierināti ar dzīvi un dzīvo drošībā. Vajag tikai... visu atkal sagraut!
Un katrs jaunais premjerministrs, katra jaunā valdība sāk darbu, pavēršot Latviju jaunajā kursā. Valsts nav kļuvusi ne par tiltu starp Krieviju un Rietumiem, ne par agrāri rūpniecisku paradīzi, ne arī par “mazo Šveici” – banku krahs Latvijā vērojams ar apskaužamu pastāvību.
Jaunā nostādne: lai kļūtu pārtikušai, Latvijai jāsakārto finanses, administratīvi teritoriālais dalījums, izglītība un tieslietu sfēra. Tā Kariņš izskaidroja cilvēkiem savu know-how.
To viņam “laipni atgādināja” pikets pie Saeimas ēkas – divi tūkstoši skolotāju, kam pirms pusgada, pirms vēlēšanām, tagadējā valdībā strādājošās partijas apsolīja algu pieaugumu. Diemžēl 2019. gada budžetā “līdzekļi tam nav paredzēti”, atzina jaunais premjers.
Tieši tāpat jaunajā budžetā nav atspoguļota tikai pirms pusgada solītā minimālo algu un pensiju celšana līdz 500 eiro, neapliekamā minimuma un veselības aprūpes nozares darbinieku algu pieaugums. Nebūs arī solītā dabasgāzes cenu krituma un bērnu pabalstu pieauguma.
Visi “populistiskie trakumi”, ko tagadējie varasvīri sasolīja priekšvēlēšanu karstumā, pašlaik ir aizmirsti.
Kā izmērīt vidēja Latvijas iedzīvotāja “iedzīvi”? Laikam jau ar algu. Diemžēl “mazajā Šveicē” tik vienkārša pieeja nav pieņemama. Anekdote par to, kā priekšnieks pusdienās ēd gaļu, strādnieks - kāpostus, un vidēji abi ēd kāpostu tīteņus, ir spilgts Latvijas raksturojums.
Patiešām, Centrālā statistikas pārvalde (CSP) aizvadītajā gadā ziņoja, ka vidējā alga bruto (pirms nodokļu nomaksas) valstī esot sasniegusi 1006 eiro. Robeža esot pārkāpta, intervijās gavilēja ierēdņi. Taču neviens no viņiem pat neiepīkstējās par “niansēm”, kurās nav ne smakas no tīteņiem: to pašu algu neto līdz 450 eiro, pēc CSP datiem, saņem 31% darbinieku, un vairāk nekā puse no viņiem (17%) “sēž” uz minimālās algas, - kāpostiem!
Sirmgalvji, kas saņem 300 eiro pensiju, ir veiksminieki, - ar minimālo algu cilvēks var cerēt uz pensiju 230 eiro apmērā, un puse no tās aiziet komunālajiem maksājumiem.
Pensiju apmērs valstī nav pieaudzis vairāk nekā desmit gadus. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pārstāvji jau sen ceļ trauksmi: nabadzības līmenis cienījama vecuma ļaužu vidū valstī ir katastrofāls.
Globālais pensiju indekss, ko sastāda Francijas finansiālā korporācija Natixis, liecina, ka Latvija ir pensionāriem sliktāko valstu TOP10. Ik gadus Latvijā tiek noteikta nabadzības riska robeža. Piemēram, 2017. gadā tā bija 367 eiro līmenī, pērn – jau 405 eiro. latvijas Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš paskaidroja, ka 2019. gadā 84% pensiju nesasniedz nabadzības riska robežu!
Uzmanība jāpievērš arī valsts izmiršanas aspektam.
Jauniešu prombraukšanu vairs apturēt neizdosies, un patlaban var teikt, ka valsts iedzīvotāju skaits nepārsniedz 1,7 miljonus.
Pie tam sabiedriskajā sektorā Latvijā ir nodarbināti 290 tūkstoši cilvēku, un 215 tūkstoši viņu vidū “sēž” uz valsts budžeta – trīsreiz vairāk nekā vidēji ES. Citiem vārdiem sakot, Latvija ir ierēdņu valsts (jau pieminētajās priekšvēlēšanu batālijās valdošie solīja ķerties pie šī jautājuma un samazināt ministriju skaitu par vienu, taču pārdomāja).
Lūk, kur ir tie tīteņu ēdēji. Un visas sociālās politikas totālā kraha fonā premjerministra alga četru gadu laikā ir pieaugusi par 1722 eiro mēnesī, Saeimas deputātu alga pieaugusi par 500 eiro un sasniegusi teju vai 3000 eiro mēnesī, neskaitot dažādas piemaksas!
Nav vērts pat pieminēt katastrofu veselības aprūpes jomā: kārtējā reforma ir sekmīgi izgāzusies, taču veselības ministre, pēc viņas pašas vārdiem, ir pārsteigta par to, cik daudz viņa sasniegusi. Skolotāji streiko, viņu pēdās gatavojas sekot mediķi.
Politiķi neņem vērā nekādas rekomendācijas, piemēram, tās pašas ESAO ieteikumus par to, ka Latvija var palielināt pensiju līdz 20% apmēram no vidējās algas.
Vienīgais, kam Latvijas valdība vienmēr atrod naudu, ir aizsardzība. Kā jau teikts, mūsdienās visienesīgākā prece ir rusofobija. Un nevienam galva nesāp par to, ka prece sāk bojāties.
Latvijā izmitinātie NATO kareivji ērti iekārtojušies elitārās viesnīcās, ietur pusdienas kafejnīcās, braukā ar taksometriem un apčurā Latvijas galveno simbolu – Brīvības pieminekli Rīgas centrā, kas uzstādīts par Latvijas neatkarību kritušo cīnītāju piemiņai. Tauta skatās uz svešajiem un savējiem, kuri ik gadus soļo bēdīgi slavenā Waffen SS Latviešu leģiona veterānu gājienā.
Dzīve turpinās. Latvijas tauta ir sadalīta, krievu valoda no izglītības sistēmas ir iznīdēta.
Bēdīga ironija: no Latvijas bēg prom jaunieši – gan krievi, gan latvieši, jo nevēlas nīkuļot un cīnīties par izdzīvošanu, un nevienam vairs nav vajadzīgi gaišās nākotnes solījumi.Procesu apturēt neizdosies: lai kā tiktu novērsta tautas uzmanība no dienišķajām, patiešām svarīgajām problēmām, lai kā tiktu izceltas titulētās nācijas privilēģijas, neviens negrib dzīvot nabadzībā. Muļķi vairs nav atrodami.