Latvijā sākās kārtējā cīņa par krievu valodas pilnīgo izslēgšanu no skolas izglītības programmām, turklāt tas skar arī bērnus no krievvalodīgām ģimenēm. Nacionālisti, kuri uzsāka šo kampaņu, vēršas pie "latviskās Latvijas" ideāla, kurā ir vieta tikai latviešu valodai un latviešu kultūrai. Tomēr daudzi cilvēki, kuri simbolizē "latvisko-Latviju", neatbalstītu šādu politiku. Piemēram, izcils latviešu dzejnieks, viens no latviešu literāras valodas pamatlicējiem Jānis Rainis bija aktīvs daudzvalodības aizstāvis Latvijā un cīnijās par mazākumtautību skolu saglabāšanu.
Krievijas impērijas dokumentos slavens rakstnieks Rainis ir minēts kā Ivans Pliekšāns Hristofora dēls. Dzimis Kurzemes guberņā, bet vēlāk mācījās ģimnāzijā Rīgā. Tad liktenis viņu saistīja ar Dvinsku, apriņķa pilsētu Vitebskas guberņā.
Netālu no Dvinskas topošā dzejnieka un dramaturga tēvs nomāja Jasmuižas muižu. Muižas īpašnieks bija pazīstams Dinaburgas tirgotājs Grigorijs Kuzņecovs (pazīstamās fabrikantu Kuzņecovu dinastijas pārstāvis). Astoņus gadus ģimnāzists, bet vēlāk arī students Jānis pavadīja "Jasmuižā" savu brīvlaiku un ļoti iemīlēja šo vietu.
Šeit viņš sadraudzējās ar Dvinskā un tās apkārtnē dzīvojošiem baltkrieviem.
Latviešu poēzijas klasiķis četrus gadus studēja Sanktpēterburgas universitātes juridiskajā fakultātē. Tur viņš iepazinās ar Pēteri Stučku, topošo Latvijas pirmās sociālistiskās valdības priekšsēdētāju. Kopā viņi izveidoja jaunu intelektuālu kustību "Jaunā strāva", un tad – tur pat Sanktpēterburgā – uzsāka latviešu laikraksta "Dienas lapa" izdevniecību. Tas kļuva par pirmo Baltijas apgabala sociāldemokrātisko ruporu.
Paralēli darbam pie politiskām publikācijām juridiskās fakultātes studentam atklājās arī dzejnieka talants. Pirmie dzejoļi tika publicēti 1895. gadā.
Tālāk sekoja notikumi, kas tā vai citādi atkārtojas slaveno Krievijas impērijas rakstnieku biogrāfijās. Arests par citādu domāšanu 1897. gadā. Ja vēršamies pie protokola – par "sociāldemokrātisko ideju propagandu".
Rīgas cietums, kurā gadsimtu mijā tika ieslodzīti daudzi sociāldemokrāti, uzdāvināja Jānim Pliekšānam, kas jau bija pazīstams zem literāra pseidonīma Rainis, iespēju piedzīvot "Boldinas rudeni". Un viņš to izmantoja.
Apcietinājumā viņš pilnveido un pabeidz Gētes "Fausta" tulkojumu, kas kļuva par latviešu klasikas daļu. Tur viņam briest nākamo darbu ieceres, tostarp saistītu ar krievu kultūras tradīciju.
Un, visbeidzot, mīlestība. 1897. gada 21. decembrī, tur pat cietumā tiek noslēgta laulība starp Raini un Johannu Emīliju Lizeti Rozenbergu, kuras poētiskais vārds Aspāzija – ieguva pelnītu slavu Livonijas lasītāju vidū. Turpmāk viņa bija sevi pierādījusi kā īstā "dekabrista sieva", nešķiroties no laulātā pat uz minūti. Pēc četrām dienām Rainis un Aspāzija devās uz aizsnigušu Pleskavu – burtiski ceļojot pa Puškina vietām. Turklāt neviens nelika Aspāzijai – veiksmīgai dzejniecei un pazīstamai sieviešu tiesību aizstāvei – doties līdzi sodītām vīram. Tā bija viņas izvēle.
Ja mēs turpināsim pētīt Raiņa dzīves gaitas, redzēsim, ka krievu un baltkrievu kultūra viņam nebija sveša. Tāpēc padarīt Raini par tīri latviešu dzejnieku un par latviešu nacionālas pašapziņas vēstnesi nebūtu īsti pareizi. Tieši otrādi, tas bija intelektuāli pašpietiekams cilvēks, kurš nešķiroja cilvēkus pēc nacionālas piederības.
Latvijas laime ir tāda, ka tieši Rainis kļuva par vienu no tiem, kas Latvijas vēsturē nodrošināja īsu laikaposmu, kad visu tautu un tautību pārstāvji, kas dzīvoja tās teritorijā, varēja izmantot savas dabiskās tiesības.
Viens no pirmajiem viņa uzrakstītajiem mākslas darbiem Latvijā pēc piecpadsmit gadus ilgas trimdas Šveicē balstījās uz krievu eposa tradīcijām. Tā bija luga "Iļja Muromecs".
Tomēr nedaudz agrāk, 1920. gadā Raini kā sociāldemokrātu deputātu ievēlēja Satversmes Sapulcē. Un viņš kļuva par vienu no Latvijas Satversmes izstrādātājiem, kuras pamatā bija īstā multikulturālisma principi.
Republikas pamatlikumā ir jūtams Raiņa rokraksts. Izcils latviešu dzejnieks un dramaturgs lieliski saprata, ka Latvija pēc savas dabas nav spējīga izdzīvot kā mononacionālā valsts.
Tāpēc Satversmes "preambulas" pieņemšana 2014. gadā ir pretrunā ar impērijas inteliģences nostājam, kuras daļa bija arī Jānis Pliekšāns.
Toreiz mazākumtautību skolu jautājums vēl nebija tik kritisks, jo Latvijas Izglītības ministrijā bija nacionālie departamenti. Katrs departaments varēja patstāvīgi lemt par noteiktās mazākumtautības izglītības jautājumiem. Kopumā bija 6 nodaļas: latviešu, krievu, vācu, poļu, ebreju un baltkrievu. Šāda prakse atsaucās uz 1919. gada 8. decembra likumu, kurā bija noteikts, ka "visās obligatoriskajās skolās mācības jāsniedz skolēnu ģimenes valodā".
Taču 20. gadu beigās iedzīvotāju prātus arvien vairāk sāka pārņemt labējie noskaņojumi. Valdības kabinetos arvien biežāk ienāca nacionālisti. Nacionālistiskā kustība saņēma arvien lielāku atbalstu no ārpuses. Faktiski vietējie ksenofobi iedvesmojas no Eiropas fašistiem, kuri strauji tuvojās varas virsotnēm pēc demonstratīviem maršiem, spēka demonstrācijām un "nacionālām" sapulcēm.
Latvijas Izglītības ministra amatā Jānis Rainis ir spējis pagarināt patiesi brīvas un demokrātiskas Latvijas vēsturi par vairāk nekā vienu gadu.
Viņš pierādīja sevi ne tikai kā talantīgs dzejnieks, bet arī kā prasmīgs viņam uzticētās sfēras vadītājs. Viņš atvēsināja karstas galvas un neļāva aiztikt Latvijas nacionālo skolu autonomiju. Viņš panāca, ka no valsts budžeta tiek piešķirts regulārs finansējums mazākumtautību skolu vajadzībām. Viņš arī rūpējās par profesionālu pedagogu sagatavošanu dažādām izglītības iestādēm.
Skolotāju tēma viņam nebija tukši vārdi. Pirms trimdas uz tālo Lugāno pilsētu 1905. gada 10. oktobrī Rainis uzstājas ar lielisku runu Kurzemes un Vidzemes I skolotāju kongresā. Savā runā viņš skaidri deklarēja bezmaksas vispārējās izglītības ideju bērniem no astoņu līdz četrpadsmit gadu vecumam.
Rainis bija ideāls kandidāts izglītības ministra amatam, jo bija multilingvāls cilvēks. Viņš perfekti pārvaldīja krievu un vācu valodu, kā arī raiti runāja latgaļu, lietuviešu un baltkrievu valodā. Un pat prata runāt jidišā.
Bet, 1928. gada 23. janvārī intrigu rezultātā Marģera Skujenieka valdība krita. Un Rainis pameta aktīvo politiku. Diemžēl nākamie ministrijas vadītāji sāka pievilkt skrūves izglītības politikas jomā.
Bet pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma skolu nacionālās un kultūras autonomijas princips palika pagātnē. Daudzas krievu, baltkrievu, poļu, ebreju un vācu mācību iestādes bija slēgtas ar vienu parakstu.
Kas attiecas uz bezmaksas visiem pieejamas izglītības ideju, tad par tās īstenošanu atlika vien sapņot. Līdz pat 1940. gadam. Latvijas vēsturē vislabākās izglītības reformas īstenoja tieši padomju valdība. Šis reformas daudzējādā ziņā sekoja latviešu galvenā klasiķa Jāņa Raiņa priekšrakstiem.