16. martā Latvijā tiek svinēta Latviešu SS leģiona diena, ko parasti pavada bijušo leģionāru gājiens cauri Rīgas centram. Šogad pasākums sākotnēji tika atcelts, tomēr vēlāk par gājienu vienojās varas iestādes un to Rīgas centrā rīkoja biedrība "Daugavas Vanagi Latvijā". Pretrunīgi vērtētais datums joprojām izraisa domstarpības latviešu vidū.
Vai mūsdienu Latvijā nacisma izpausmes ir spēcīgas? Cik svarīgi ir saglabāt vēsturisko atmiņu un atklāt patiesību par kolaboracionistu kara noziegumiem? Kā sokas ar Sarkanās armijas apbedījumu vietu saglabāšanu? Kāpēc oficiālās iestādes vilto vēsturi, kā arī cīnās ar Uzvaras dienu un padomju simboliku? Par to un daudz ko citu runājām ar Latvijas Antinacistiskās komitejas (LAK) priekšsēdētāju Alekseju ŠARIPOVU.
- Aleksej, vēl 2010. gados Rīgas centrā notika Waffen SS leģionāru un viņu atbalstītāju gājieni. Tagad Covid-19 un antinacistiskās problēmas, iespējams, ir pazudušas otrajā plānā. Tomēr, cik aktuāli mūsdienu Latvijai ir nacisma draudi?
— Šī problēma nav pazudusi. Piemēram, stāsts par pieminekli padomju karavīru apbedījuma vietā Jēkabpilī, kur vandālis nozaga lielgabalu. Un tikai tagad, gandrīz pēc gada, mums paziņoja, ka ir aizdomās turamais, ka notiek izmeklēšana, bet lielgabals vēl nav atrasts.
Citiem vārdiem sakot, nacisms šodien izplatās. Ir daži dedzīgi tā pārstāvji, kurus Latvijas prese uztver ļoti labi.
Šis cilvēks jau sniedzа vairākas intervijas, no kurām redzams, ka viņš sevi uzskata par varoni. Kopumā latviešu sabiedrībā viņš nesaņēma nekādu nosodījumu. Šīs lietas ir biedējošas. Viss pārējais paliek. Kā sākās uzbrukums krievu skolām, tā arī turpinās. Uzņemtais kurss nacionālistiskas valsts veidošanā tiek saglabāts.
– Tātad varbūt šis Jēkabpils vandālis darbojās tikai politisku apsvērumu dēļ? Nu dabūs nacionālisti savas balsis Saeimas vēlēšanās un nomierināsies, un nav iemesla uztraukties sabiedrībai.
Parasti cilvēki tā arī teica: ja iedosim pirkstā kost, viņi nomierināsies. Bet paskatīsimies uz pašu Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumu. Tad mums bija konkrēta labējā radikālā partija – TB/DNNL, kas ieņēma nacionālistisku nišu. Tagad šāda retorika ir raksturīga jebkurai varas partijai.
Ja apskatīsimies Saeimu, tad lai kāda tā būtu partija - "zaļie un zemnieki", "jaunie konservatīvie", "progresīvie" - tās attieksme pret krieviem patiesībā neatšķiras. Ir tikai nosacīts dalījums "bargajos" un "mīkstajos" nacionālistos. Es neredzu lielu atšķirību starp viņiem. Viņi par prioritāti izvirza tādas lietas kā obligāta "okupācijas" atzīšana, negatīva attieksme pret Uzvaras dienu un Sarkanās armijas karavīru apbedījumu.
– Latvija un Krievija ik pa laikam pilnveido militāro kapu un ar Lielo Tēvijas karu saistīto pieminekļu aizsardzības juridiskos aspektus. Izrādās, Latvija tādējādi pārkāpj līgumu vai viltīgi apiet asus stūrus, provocējot Krieviju un vērojot, kas būs, ja “nedaudz pārkapt robežu”? Piemēram, ja tas tiks piedots, tad drīkst doties tālāk. Vai, Jūsuprāt, šeit var strikti norādīt oficiālajai Rīgai uz tiešiem pārkāpumiem?
– Tā Borisa Nikolajeviča Jeļcina laikā sastādītā vienošanās diemžēl pieļauj manevra iespējas. Runājot par šo pašu apbedījumu Jēkabpilī, tur cietušo nav. Visi Sarkanās armijas karavīru apbedījumi nav identificēti pēc rindas. Praksē tie ir, bet tie nav pievienoti līgumam, tāpēc pieļaujama ļoti plaša interpretācija.
Tas pats attiecas uz mūsu Atbrīvotāju pieminekli Zadvinjē. De facto tas ir viens no pieminekļiem, uz ko attiecas šis līgums, bet no juridiskā viedokļa šķiet, ka tā nav.
Tāpēc Krievijas pusei ir jāatgriežas pie līguma, jāveic precizējumi, jāpievieno saraksts, lai nebūtu kustību pa kreisi un pa labi.
Un sodi ir dažādi. Viena lieta, ja jūs veicat kādu huligānisku darbību formāli bezsaimnieka teritorijā, un cita lieta, ja esat barbars, kas iznīcina militāro apbedījumu. Tā ir cita kvalifikācija krimināltiesībās.
– Vai Latvijas Antinacistiskā komiteja jau iepriekš ir iesniegusi priekšlikumus papildināt starpvalstu līgumu par pieminekļu aizsardzību?
Protams, par to mēs regulāri runājam, cenšoties civilizēti risināt jautājumus. Nevis kā Jēkabpilī - iznīcināt pieminekli un nostādīt visus fakta priekšā. Tajā pašā Madonā viņi spēja vienoties.
Bet visi šie labiekārtošanas darbi tiek veikti par Krievijas Federācijas naudu. Tieši uz Krievijas rēķinа tiek uzturēti visi militārie apbedījumi.
Un arī pašvaldības struktūras uz vietas to uzrauga. Par piemiņas vietām rūpējas ne tikai mūsu cienījamie brīvprātīgie un sabiedriskie aktīvisti, bet arī pašvaldības. Tas ir ļoti svarīgi.
— Kā, Jūsuprāt, latvieši ikdienā vērtē Lielā Tēvijas kara vēsturi? Kā viņi jūtas par antifašisma un antinacisma ideju, jo daudzi viņu senči karoja Sarkanajā armijā. Vai ir bail par to runāt?
— Lieta ir tāda, ka dominē valsts viedoklis. Tas ir: Latvija ir iekritusi starp diviem dzirnakmeņiem, un viņa ir upuris. Privātajā sarunā jūs varat saņemt atbalstu. Turklāt redzam, ka ar katru gadu arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju ierodas svinēt svētkus 9. maijā.
Taču dominējošā ideoloģija, protams, ir cita. Proti, prezidents ierosināja pie Atbrīvotāju pieminekļa izvietot skaidrojošas plāksnes, lai realizētu izglītojošu programmu par “okupācijas” sekām.
Tiek uzskatīts, ka šādām plāksnēm vajadzētu būt uz Holokausta piemiņas vietām Biķerniekos. Pilnīgi nopietni tiek apspriests, ka, ja 1940. gadā nebūtu bijusi "padomju okupācija", tad nebūtu bijis arī holokausta. Mums ir Saeimas spīkere, kas šogad Rumbulas sēru pasākumos runāja: piedodiet, mēs nespējam jūs aizsargāt, jo mēs paši bijām okupēti.
— Pazīstamais "štils". Šo prātam neaptveramo tēzi Latvijas vēsturnieki-eksperti no Okupācijas muzeja izplata masām jau ilgu laiku. Tas ir melns uz balta rakstīts manā apsūdzības lapā…
— Tāda ir mūsu vēstures interpretācija. Mīts par "okupāciju" vairojās un radīja citus saistītos mītus. Tas ir Latvijas valsts ideoloģijas pamats.
– Un kā ar mēģinājumiem viltot Salaspils koncentrācijas nometnes vēsturi? Ar Osveja traģēdijas šausmīgo notikumu pieklusināšanu – operāciju «Ziemas maģija», kuru uzraudzīja Jekelns, un ko veica galvenokārt latviešu soda vienības? Vai šis stāsts ir jāaizmirst? Vai, gluži otrādi, pastāvīgi jāatgādina, ko trešā reiha baltiešu rokaspuiši darīja ārpus Latvijas administratīvajām robežām, piemēram, Baltkrievijas teritorijā?
– Diemžēl, vieni meli aug kā sniega pika. Galu galā mums saka, ka viņi rīkojās ne vienkarši tā, bet gan "cīnījās par neatkarību". Deviņdesmito gadu sākumā tika teikts, ka leģionāri ir nelaimīgi upuri.
Un šodien mūsu acu priekšā viņi pārvēršas par cīnītājiem pret komunistisko režīmu. Neviens nepiešķir nekādu nozīmi tam, ka viņi valkāja nacistu formastērpus, ka viņi bija Himlera nodaļas pakļautībā, ka tā galu galā ir SS.
Izrādās, viņi, izdarot asiņainus noziegumus Baltkrievijas zemēs, Pleskavas un Novgorodas apgabalu zemēs, cīnījās par Latvijas neatkarību. Šī viņu “darbība” ir slēpta un apklusināta. Viss šis stāsts ir milzīgi meli. Mums pastāvīgi jāatgādina, kas patiesībā notika. Tas ir mūsu pienākums attiecībā pret mūsu senču piemiņu.
– Pagājušajā gadā tika ieviests ar likumu noteikts aizliegums publiski nēsāt Svētā Jura lenti. Tādējādi Latvija kļuva par otro valsti pēc Ukrainas, kas to izdarījusi. Kā Jūs to vērtējat?
— Agri vai vēlu tiek aizliegti visi simboli, kas vieno krievus visplašākajā vēsturiskā un kultūras koda nozīmē. Uzvaras diena mums ir svētki numur viens. Es tos sauktu par civilajām Lieldienām.
Mums, Latvijā dzīvojošajiem krieviem, nozīmīgāku svētku nav. Un viss, kas mūs vieno, ir jāaizliedz.
Agrāk bija aizliegts valkāt Sarkanās armijas karavīru formas tērpus un padomju ordeņus un medaļas. Es pat nerunāju par Uzvaras karogu, kuru nedrīkst demonstrēt. Tagad Svētā Jura lente. Tas ir simbols, kas biedē tos, kuru vectēvi un tēvi karoja SS pusē, bija kollaboracionisti.
Galu galā runa nav par to, ka Padomju Savienība šeit ieradās un uzcēla citu valsti, bet par to, ka cilvēki, kas šeit dzīvoja, lielākā daļa cilvēku, tam piekrita un nevis cīnījās, bet, gluži pretēji, mierīgi izturējās pret padomju sistēmu.
Un pēc 90. gadiem izrādījās, ka pie visa vainīgi krievi, kuri “atbrauca uz šejieni” un sarīkoja “okupāciju”.
Situācijas absurds ar Svētā Jura lenti slēpjas arī apstāklī, ka bez latviešiem, kas karoja Lielā Tēvijas kara laikā Sarkanās armijas sastāvā un saņēma apbalvojumus ar Svētā Jura, gvardes simboliku, bija arī latvieši, kas Pirmā pasaules kara laikā saņēma Svētā Jura medaļas un krustus. Nu viņu pēcteči iznāks, lai godinātu viņu piemiņu, piemēram, 11. novembrī, Lāčplēša dienā, ko viņiem vajadzētu valkāt?
— Lāčplēša dienā cilvēki jau sen staigā ar lāpām pēc nacistiskās Vācijas trīsdesmito gadu tradīcijām...
— Viņiem neienāk prātā, ka lāpu gājieni ir klasisks vācu nacisma simbols. Viņiem ir sava ideoloģija, sava vēsture, sava atmiņa. Un šeit mēs šķiramies no viņiem
—Kādas ir Latvijas Antinacistiskās komitejas ievērojamākās darbības pēdējo gadu laikā? Varbūt izdevās sarīkot kādas publiskas akcijas, mobilizēt sabiedrisko domu, izjaukt ko sliktu?
— Joprojām mūsu svarīgākais sasniegums ir tas, ka 16.marts nekļuva par svētkiem.
- Tas varētu būt?
– Katru gadu šajā dienā darām visu, lai būtu "ne-svētku diena", lai nelīdzinātu sešpadsmito martu un devīto maiju. Atcerieties, tālajos 2000. gados, kad visi vienlaikus uzvilkām Svētā Jura lentītes, drīz vien atsevišķi cilvēki ieguva sarkanbaltsarkanās lentītes Latvijas karoga krāsās. Tā bija sava veida atbilde Svētā Jura lentītēm.
Bet 16. martā tas nenotiek. Šajā dienā viņi nenāk ar ģimenēm, ar bērniem... Tie nav nekādi svētki.
– Vai tas ir līdzīgi tam, kas notiek Ukrainā, kur ar patiešām masu gājienu tiek atzīmēta Bandera dzimšanas diena?
— Mūsu situācija, par laimi, nav salīdzināma ar Ukrainas situāciju, arī vietējās sabiedrības iesaistes dēļ. Pieredze un aptaujas liecina, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju šo dienu neuzskata par svētku dienu. Tas ir liels ne tikai LAK, bet arī visu sabiedrisko aktīvistu nopelns, ka šai dienai ir pavisam cita aura.
Mainās arī attieksme pret holokaustu. Tagad par konfiscēto īpašumu atdošanu atceras ne tikai krievi un ebreji, bet arī latvieši. Viņi arī saprot, ka visi bija vainīgi.
Ne tikai daži vācieši ieradās un visu izdarīja. Ja nebūtu vietējo iedzīvotāju aktīva atbalsta, tad tāds terors nebūtu noticis.
Lai kā arī būtu, mēs atjaunojam pieminekļus un uzraugām militāro kapu drošību. Pagājušā gada vidū tika atjaunots piemineklis pie Liepājas, un arī tas ir liels antifašistu panākums. Runa ir par to kapiem, kuri aizstāvēja Liepāju kara pirmajās dienās 1941. gada vasarā, un par tiem, kas atbrīvoja šo pilsētu 1945. gada pavasarī. Galu galā mēs zinām, ka Liepāju un visu Kurzemi nacistu iebrucēji bija okupējuši no pirmajām līdz pēdējām kara dienām - no 22. jūnija līdz 9. maijam.
Mēs, iespējams, esam unikāla valsts ar to, ka pie pašreizējā režīma ar nepārprotamu varas attieksmi Uzvaras diena ir valsts svētki, tas ir vislielākais masu pasākums, ko cilvēki dara paši. Paši meklē naudu, paši sveic veterānus, paši organizē Nemirstīgo pulku.
Tas viss ir, un tas nāk no sirds. Ir vēl viens unikāls brīdis - Daugavpilī Dubrovina parkā deg mūžīgā liesma. Šī ir vienīgā vieta Baltijā. Mūžīgā liesma nenodziest, pateicoties sabiedrības ziedojumiem, kuru vākšanu organizē Latvijas Krievu savienība, kuras aktīvisti paši sniedz savu ieguldījumu.
— Kādi ir LAK plāni tuvākajā laikā?
— Mēs atrodam jaunus piemiņas datumus. Piemēram, mēs tradicionāli svinam Rīgas atbrīvošanas dienu, oktobra otrajā sestdienā. Šajā dienā, kad notika Kiša ezera šķērsojums, mēs ejam Trešās Baltijas frontes karavīru ceļu.
Mēs to darām, neskatoties uz Sarkanās armijas formas, militāro simbolu, Uzvaras karoga aizliegumiem.
Katru gadu pasākums piesaista arvien vairāk cilvēku, un tas ir iemesls mūsu lepnumam.