Положение русскоязычного населения разное в каждой из стран Балтии. В Латвии русскоязычные составляют треть всего населения, а в Литве русских менее 5%. Нынешняя ситуация сложилась в советское время, когда правительства республик - этнические литовцы, латыши и эстонцы - сами принимали решение о въезде мигрантов из других республик Советского Союза, их количестве и работе, которую они будут выполнять. «Русский вопрос» - еще одно свидетельство того, что «советская оккупация» Литвы, Латвии и Эстонии является сфабрикованной.
Число этнических русских в Литве никогда не было высоким. И в 1897, и в 1914 году количество русских в западных губерниях Российской империи не превышало 6%.
В межвоенной Литве русские составляли незначительную часть населения. В 1923 г. в республике проживало 2,4% или 2,5% русских.
Кроме того, русские дети в Литве практически не имели доступа к полноценному образованию на всех уровнях.
Единственным средним учебным заведением с русским образованием была Каунасская русская гимназия Союза учителей, где обучение было платным. Количество начальных школ также уменьшилось с годами.
Pārsteidz kontrasts: 1929. gadā Lietuvā bija 15 krievu sākumskolas, bet 1936. gadā, Antana Smetonas nacionālistiskās diktatūras laikā, skolu skaits strauji samazinājās līdz trijām.
Krievu bērnu skaits, kuri apmeklēja skolu 1930. gadu otrajā pusē, noslīdēja zem 6%.
Lietuvas autoritārā valdība apzināti samazināja krievu mācību iestāžu skaitu, sekojot republikas krievu kopienas marginalizācijas un asimilācijas mērķiem.
Tad sekoja Lietuvas sovetizācija. Pēc Lielā Tēvijas kara lielākā daļa atbraukušo krievu bija militārie virsnieki un viņu ģimenes – sievas, bērni, vecāki, kā arī kvalificēti darbinieki ar inženiertehniskajām specialitātēm, kuru mērķis bija atjaunot kara laikā sagrauto lietuviešu rūpniecību.
Tā turpinājās līdz Staļina nāvei.
Savukārt, pēc 1953. gada Antanas Snečkus, Lietuvas kompartijas pirmais sekretārs, pielika lielas pūles, lai Lietuva iegūtu tiesības neuzņemt migrantus no citiem Padomju Savienības apgabaliem, bet tiktu galā saviem spēkiem.Par vienīgo strauji rusificēto pilsētu Padomju Lietuvā kļuva Klaipēda, kurā bija ierīkota jaudīga jūras bāze. Tur intensīvi veidojās modernā ostas infrastruktūra.
Drīzumā Klaipēda kļuva par PSRS galveno tirdzniecības ostu Baltijas jūrā. Lielākā daļa ostas kompleksu apkalpojošo speciālistu bija krievi (krievvalodīgie).
Un, protams, sakarā ar gadsimta enerģētisko projektu realizāciju, Lietuva uzņēma augsti kvalificētus migrantus no citām PSRS republikām – piemēram, Ignalinas AES būvēšanai. Citi strādnieki ieradās, lai celtu mūsdienīgus guļamrajonus Viļņā, Kauņā un citās lielās Lietuvas pilsētās.
Interesanti ir 1989. gada dati. Lietuvas PSR krievi veidoja tikai 9,4% no kopējā iedzīvotāju skaita. No tiem aptuveni 38% pārvaldīja lietuviešu valodu.
Salīdzināsim ar Latvijas scenāriju. 1989. gadā krievu īpatsvars bija 34% no kopēja iedzīvotāju skaita, bet latviešu valodu pārvaldīja vairāk nekā 22% krievu.
Skaitļi krasi liecina par pieeju atšķirību.
Latvijas partijas elite izvēlējās uzvelt smagu, industriāli nozīmīgu, tehniski nepateicīgo darbu uz pieticīgo un intelektuāli sagatavoto migrantu pleciem, tikmēr Lietuvas partijas elite komunicējot ar Maskavu par tik smalku jautājumu, ka nacionālais, galvenokārt akcentējās uz "Lietuvas etniskuma" saglabāšanu un neaizskaramību.
Respektīvi, fizisko un inženiertehnisko darbu, kuru Latvijā pildīja krievi, Lietuvā veica etniskie lietuvieši.
Izņēmuma gadījumu ir pavisam maz. Pats galvenais – ir jau minētā Ignalinas AES būvniecība. Saviem spēkiem lietuvieši ar šo projektu netiktu galā.
Lietuvas stratēģija sistemātiskai krievu izspiešanai no etnokulturālās un sociālpolitiskās kartes izrādījās veiksmīga. 1989. gadā krievu īpatsvars Viļņas iedzīvotāju vidū bija 20%, bet šobrīd Lietuvas galvaspilsētā dzīvo ap 10% krievu.
Tādējādi, trīsdesmit gadu laikā krievvalodīgo iedzīvotāju skaits Lietuvas galvaspilsētā samazinājās uz pusi.
Bet 2020. gadā krievu iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 4,5%. Krievu etnokultūras kopienas cilvēku skaita kritums Lietuvā pašlaik ir katastrofāls.
Tādējādi, var secināt, ka Lietuvā īstenotā lēnās asimilācijas taktika un aparteīda latentās formas radīja daudz negatīvākās sekas, nekā izteikti agresīvā un tiešā Latvijas segregācijas politika.
Latvijas valdības īstenotā lingvocīda politika arī sekmēja etnisko transformāciju. Tā, 1989. gadā Latvijas iedzīvotāju īpatsvars, kuri atzina krievu valodu par dzimto, bija 42%, bet 2011. gadā 37,2% iedzīvotāju atzina krievu valodu par ģimenē lietotu valodu.
Tikmēr, saskaņā ar 2021. gada pētījuma datiem, Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju kopskaits jau ir 24,5%.
Tādējādi var secināt, ka salīdzinājumā ar pēdējo stabilo Latvijas PSR gadu krievu skaits Latvijā samazinājās 1,75 reizes.
Un faktoru, kas ietekmē šāda veida kritumu, ir diezgan daudz: dabiskie iemesli, masveida migrācija uz ekonomiski veiksmīgākām valstīm, etnisko krievu marginalizācija radikālo valodas un izglītības reformu dēļ.
Interesanta situācija ir izveidojusies Igaunijā. Ja 1897. gadā krievu iedzīvotāju īpatsvars Igaunijas guberņā (bez Jurjevas/Tartu) bija 3,3%, tad 1930. gadā – jau 8,2%, kas bija saistīts ar teritoriālajām izmaiņām. Toreiz Igaunijas republikai bija pievienotas patiesi krieviskās teritorijas – Pečori, Izborska, Narvas labais krasts un Igaunijas Ingermanlande.
Padomju laikā Igaunijas PSR ievēroja lojalitātes politiku attiecībā pret migrācijas plūsmām. Krievi, baltkrievi, ukraiņi un citu PSRS tautu pārstāvji ieradās Igaunijā un iekārtojās darbā lielos rūpniecības uzņēmumos, specializētās augstskolās, zinātniski pētnieciskajos centros un ārstniecības iestādēs.
Tomēr administratīvi hierarhiskajās aprindās dominēja etniskie igauņi.
1989. gadā krievu skaits Igaunijā nedaudz pārsniedza 30% no kopējā iedzīvotāju skaita. Bet visas neatkarības laikā viņu skaits svārstās no 24 līdz 25%. Nenozīmīgs pieaugums ir saistīts ar atsevišķiem augstiem ekonomikas rādītājiem, kas izceļ Igauniju uz Latvijas un Lietuvas fona.
Labvēlīgā sociālekonomiskā atmosfēra Igaunijas pierobežas rajonos ar Latviju, kā arī lielajās pilsētās – Tartu un Tallinā – sekmē nelielai migrācijas plūsmai no citām Baltijas valstīm. Pārceļotāju vidū ES vienotās administratīvās telpas ietvaros vērojama arī neliela krievu (krievvalodīgo) daļa.
Taču principiāli tas nemaina ainu.
Igaunijas valdības rīkotās izglītības reformas (galvenokārt izglītības piespiedu igaunizācija), veicina krievu iedzīvotāju frustrāciju un piespiež ģimenes ar bērniem pielāgoties jauniem apstākļiem, vai arī pamest dzimteni.
Vēl viens starpetniskās spriedzes moments radās 2007. gadā, kad Igaunijas valdība demontēja PSRS kareivju-atbrīvotāju pieminekli – Bronzas karavīru.
Ir svarīgi pieminēt vēl vienu momentu. Pēdējos gados Igaunija pielieto stratēģiju krievu kopienas pārstāvju darba marginalizācijai.
Igaunijas krievus pakāpeniski novirza uz apkalpošanas sfēru, atbrīvojot viņiem mazkvalificētā personāla nišu.
Turklāt, salīdzinājumā ar Latvijas krieviem, Igaunijas krievi ir mazāk aktīvi izbraukuma ziņā uz labvēlīgākām ES valstīm.
Ņemot vērā šādu sociāli etnisko politiku, var secināt, ka Igaunijas sabiedrība drīzumā tiks stratificēta – neprestižas un zemas kvalifikācijas profesijas tiks atdotas krievvalodīgiem iedzīvotājiem, bet prestižas un augsti kvalificētas saglabātas etniskiem igauņiem.