Kultūra Kultūra

Latvija noklusē patiesību par Salaspili, lai neiegāztu Latviešu SS leģiona "varoņus"

Attēla avots: pixabay.com
 

Salaspils nacistu nometnes vēsture vērmahta okupētajā Latvijas teritorijā šobrīd ir maksimāli mitoloģizēta un politizēta. Latvijas valdībai svarīgākais ir tas, ka Salaspilī tika turēti Latviešu SS leģiona dezertieri, bet nometni apsargāja latviešu kolaboracionisti. Šādas prioritātes veido izkropļoto un neobjektīvo Salaspils vēsturi. Par to analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja Latvijas vēsturnieks, Kultūras attīstības fonda priekšsēdētājs Vlads BOGOVS:

- Bogova kungs, cik daudz cilvēku gāja bojā Salaspilī, saskaņā ar pēdējiem iegūtajiem avotiem?

- Šādi iegūtie avoti vispār nepastāv. Ir daži dokumenti, kuri tiešām apstiprina cilvēku bojāeju, – tie ir akti par izmeklēšanas ekshumāciju Garnizona kapos Salaspilī, kur ir norādīts, ka Izmeklēšanas komisija atrada vairāk nekā 640 ķermeņu. Diemžēl pagaidām tas ir viss.

Citu datu, ar kuru palīdzību mēs varam precīzi nosaukt tūkstoti, divus tūkstošus vai desmit tūkstošus bojā gājušo, nav. Absolūti nav uz kā pamatoties.

Ārkārtas komisija 1944. gadā orientējās uz liecinieku liecībām. Liecinieks, iespējams, norādīs gan 500, gan 7 tūkstošus, gan 10 tūkstošus bojāgājušo. Tie ir ļoti subjektīvi dati, kurus vispār nevajag uztvert nopietni.

Skaitlis, kuru norāda izmeklēšanas komisija – 53 tūkstoši bojāgājušo – nav pamatots un veidojies no tehniskajiem aprēķiniem.

Komisija pieļāva, ka vienā apbedījumu kubikmetrā atrodas septiņi ķermeņi. Viņi aprēķināja, ka ir atrasti ap 3 tūkstošiem kubikmetru apbedījumu, palielināja dziļumu un aprēķināja. Tehniski tā arī sanāca 53 tūkstoši bojāgājušo.

Turklāt viņi neveica visu apbedījumu ekshumāciju. Nekādu dokumentālo apliecinājumu šiem skaitļiem nav.

- Vai šo apbedījumu ekshumāciju vēl iespējams veikt? Un vai Latvijas valdība ir gatava to darīt?

- Es domāju, ka šobrīd speciāli to neviens nedarīs, jo neviena no pusēm nav īpaši ieinteresēta. Es domāju, ka tas ir bezjēdzīgi, jo jebkurā gadījumā mēs neko nenoskaidrosim. Nu, atradīsim mēs tur dažus ķermeņus, situāciju tas neizmainīs.

– Vai es parezi saprotu, ka vairs nav iespējams noteikt bojāgājušo Salaspilī patieso skaitu?

Izmantojot šodien zināmus dokumentus, nē.

Tāpēc, lai kādus skaitļus šodien nenosauktu, tām nav nekāda pamata.

Tie ir ļoti subjektīvi dati. Pēc traģēdījās ir pagājuši vairāk nekā 70 gadi, bet Krievijas historiogrāfijā joprojām nav bijis neviena lielā zinātniskā pētijuma par šo tēmu. Visi zimanto datus, kuri parādījās 1944. gadā, un tagad tos izmanto kā pēdējās instances patiesību. Bet tas, kurš nepiekrīt šiem datiem, tiek saukts par falsifikatoru. Tikai es pēdējo 10 gadu laikā ieguvu tik daudz informācijas, ka varu apstrīdēt jebkurus iepriekš izskanētus faktus.

- Kā Jums šķiet, ja Krievija gribēs veikt šādu pētījumu un tai būs vajadzīga faktūra Latvijas teritorijā (vai, kā variants, to gribēs Baltkrievija, jo starp ieslodzītiem bija daudz baltkrievu), vai Latvijas valdība panāks pretī un ļaus veikt pētījumus par Salaspili savā teritorijā?

- Ja runājam par šodienu, tad diez vai pētniekiem ir kāds arguments atļaujas saņemšanai. Bet, varbūt nākotnē tas būs iespējams. Tomēr nav skaidrs, kas ar šiem apbedījumiem notiks tālāk.

Pieņemsim, Garnizona kapos mēs rūpējamies par tiem masu apbedījumiem, kur notika bojāgājušo ekshumācija tiesu ekspertīzei. Palika bedres. Mēs eksperimenta pēc mēģinājam rakt dziļumā, lai redzētu, kas notiek šajā bedrē, bet mēs neko neatradām. Fotogrāfijās ir redzams, cik daudz ķermeņu ir šajā bedrē, bet, kad mēs rakām dziļāk, mēs neko neatradam. Mēs vai nu maz rakām, vai arī tur vairs nekā nav un ķermeni bija pārapbēdīti citā vietā.

- Kā es varu secināt, Latvijas vēstures politikas mērķis ir neattīstīt Salaspils un tur ieslodzīto cilvēku likteņu tēmu. Ar ko, Jūsuprāt, tas ir saistīts? Jo ir acīmredzami, ka mūsdienu Latvija nav atbildīga par šo nometni. Tā nebija Latvijas nometne, bet gan Trešā Reiha nometne uz okupētas Latvijas teritorijas. Bet, tik un tā, es nevaru nosaukt par objektīvu tagadējo Rīgas vēstures politiku. Ar ko ir saistīta šāda neobjektivitāte?

- Radās situācija, ka Latvija ir kaitējusi pati sev.

Šajā nometnē uzturējās latviešu SS leģionāri, kuri no tās dezertēja un kuri, saskaņā ar šodienas politisko nostāju ir Latvijas neatkarības cīnītāji, neatkarīgi no savas lomas nometnē.

Dienēja sodu vienībā, dezertēja no vācu armijas: pēc valsts noteikumiem viņš – ir varonis.

Tur vēl kautkādi miermīlīgie iedzīvotāji maisās, nav skaidrs, kāpēc tie ir vispār jāiejauc. Un tagad Salaspils vēsture iet pa smailu apmali. Viss, kas saistīts ar leģionāriem un nacionālo pretošanos, kura neilgi tika turēta nometnē, – tiek nolikts pirmajā plānā. Bet pārējie tiek aizmirsti.

Reizēm atceras ebrejus. Tāda tēma pastāv.

Savukārt baltkrievus un krievus atceras tikai tāpēc, ka viņus piemin Krievijas puse, jo nometnē tika turēts liels skaits Krievijas iedzīvotāju.

Vēl viens fakts: šo nometni apsargāja latviešu policijas bataljoni, kā arī Konrāda Kalēja vienība, kurš šodien tiek atzīts par kara noziedznieku.

2001. gadā notika tiesas sēde, kurā Kalēju visādi centās attaisnot – it kā viņš nebija tik liels ļaundaris. Beigās tiesāšanās tik ļoti ieilga, kā policists nomira dabiskā nāvē, tā arī neatzīstoties.

Vainīgie par Krievijas un Baltkrievijas iedzīvotāju nokļūšanu šajā nometnē bija policistu soda bataljoni, kuri galvenokārt bija nokomplektēti ar latviešu vienībām.

Lielākā daļa policistu bija latvieši. Tāpēc jautājums par latviešu "varoņu" piedalīšanos soda akcijās RSFSR un Baltkrievijas PSR teritorijās ir diezgan ass.

Šodien Latvija mēģina izvairīties no asiem jautājumiem un akcentē savu uzmanību uz leģionāriem, kuri arī tika turēti Salaspilī.

- Vai es pareizi saprotu, ka runa ir par mēģinājumu reabilitēt kolaboracionistus?

- Runa nav par tiešo reabilitāciju, bet par šo dalībnieku lomas militārajos noziegumos noklusēšanu. Te viņi ir varoņi, te nav. Mums ir savi varoņi – SS leģionāri, kuru atradās šajā nometnē.

Bet par baltkrieviem un krieviem, kuri arī bija Salaspilī, vienkārši nerunājām.

Raksts ir pieejams citās valodās: