Polijas ārlietu ministrs Jaceks Čaputovičs atzina Padomju Savienības vadošo lomu nacistiskās Vācijas sakāvē. Tomēr tajā pašā laikā Čaputovičs kārtējo reizi vainoja Maskavu Molotova – Ribentropa pakta pieņemšanā. Tomēr neuzbrukšanas līgums starp PSRS un Trešo reihu kļuva par izšķirošo faktoru Hitlera sakāvē. Bez šī situatīvā darījuma PSRS tiktu strauji iznīcināta, kas izšķirtu nacisma dominēšanu pasaulē. Padomju Savienība izglāba pasauli un Molotova – Ribentropa pakta izšķirošo ietekmi Nirnbergas tribunālā atzina pat nacistu bonzas.
1939. gada augustā Staļins izdarīja pēdējo mēģinājumu izveidot antihitlerisko militāro aliansi no Francijas, Lielbritānijas un PSRS. Tomēr dēļ Parīzes un Londonas nekonstruktīvas pozīcijas un Polijas atklātās pretdarbības tas neizdevās. Padomju Savienībai atlika tikai viens – saņemt no tā maksimālo ieguvumu un atlikt kara sākumu. Jo karš tik un tā bija neizbēgams.
Pēc veiksmes Austrijā un Čehoslovākijā Hitlers kļuva līdzīgs skrējējam uz starta līnijas. Savu skrējienu pretī pasaules iekarošanai viņš uzsāktu jebkurā gadījumā, tas ir precīzi teikts Mein Kampf grāmatā. Padomju valdība skaidri iedomājās turpmākas situācijas attīstību.
Bez šaubām 1939. gadā Padomju Savienība karam nebija gatava. Padomju valsts ar neticamu spēku piepūli, pārvarot Pilsoņu kara sekas, divās piecgadēs veica strauju lēcienu un kļuva par vienu no pasaules industriālām lielvarām.
Tomēr kvantitāte vēl nenozīmēja kvalitāti.
Jāņem vērā, ka 1939. gada augustā Padomju Savienība bija iesaistīta nopietnā bruņotā konfliktā ar Japānu, Vācijas sabiedroto, pie Khalkhin-Gol upes. Kopējais padomju un Japānas bruņoto spēku skaits, kas piedalījās karadarbībā Khalkhin-Gol rajonā, bija vairāk nekā 130 tūkstoši cilvēku. Kara darbībās piedalījās ap 700 tanku, vairāk nekā tūkstotis ieroču un mīnmetēju un vairāk nekā 1200 lidmašīnu.
Būtībā norisinājās mazs karš, kas draudēja pārvērsties lielā.
Jāatzīmē, ka tas bija jau trešais Japānas mēģinājums pārbaudīt Padomju Savienības robežu noturību. Cīņa divās frontēs Padomju Savienībai būtu, kā nāves spriedums.
Zināms, ka 1939. gada augustā Vācija veda aktīvas pārrunas par vienošanas (Pakta) par neuzbrukumu noslēgšanu ne tikai ar PSRS, bet arī ar Lielbritāniju. Pēdējai bija nepieciešams laiks, lai sagatavotos kara darbībām. Tapāt bija nepieciešams iesmidzināt nākotnes pretinieku modrumu.
Tāpēc Berlīnē vienlaikus tika gatavoti divi lidojumi, lai parakstītu vienošanos par neuzbrukumu – Jahoma fon Ribentropa uz Maskavu un Hērmaņa Gēringa uz Londonu.
Turklāt ir jāņem vērā, ka Lielbritānijas ārlietu ministrs Anglijas lords Halifaks 1938. gada septembrī ziņoja: “... Vācija un Anglija ir divi Eiropas pasaules pīlāri un atbalstītāji cīņā ar komunismu, tāpēc tagadējas grūtības ir jāmēģina pārvarēt mierīgā veidā... Varbūt būs iespējams atrast risinājumu, kas apmierinās visus, izņemot Krieviju”.
Zināms, ka slavenā “Kembridžas piecinieka” biedri Donalds Maklīns, kurš strādāja Lielbritānijas Ārlietu ministrijā, un viņa kolēģis Gaijs Burgess, kurš vienlaikus bija Lielbritānijas izlūks, 1939. gadā ziņoja Maskavai, ka Londonas politikas pamatā ir “strādāt ar nacistisko Vāciju pret PSRS”.
Staļinam bija skaidrs, ka pirmskara periodā Rietumi uzskatīja PSRS par upuri, kas “jānobaro nacistu zvēram”.
Ne velti jautājumos, kas bija saistīti ar pakta parakstīšanu ar Vāciju, Lielbritānija izrādīja daudz lielāku aktivitāti, nekā PSRS. 1939. gadā Lielbritānijas premjerministra padomnieks Vilsons sagatavoja angļu-vācu sadarbības programmu, pazīstamu kā “Vilsona plāns”. Augustā vidū Ribentrops saņēma kārtējo šī plāna variantu. Saskaņā ar to tika paredzēta “aizsardzības savienības” noslēgšana uz 25 gadiem, koloniju pakāpeniskā atgriešana Vācijai, “interešu jomu norobežošana, ieskaitot Vācijas īpašo interešu atzīšanu”, u.t.t.
Pakta noslēgšana ar PSRS kļuva par Hitlera liktenīgo kļūdu, kas noteica Trešā reiha krahu. Hermanis Gērings Nīrnbergas procesa laikā pastāvīgi runāja par šo fīrera liktenīgo kļūdu.
Turpmākie notikumi parādīja, ka Padomju-Vācijas pakts galu galā izrādījās par padomju diplomātijas lielo uzvaru. Rezultātā karā pret nacismu PSRS sabiedrotajos ieguva Lielbritāniju un Amerikas Savienotās Valstis, kas noteica nacisma sakāvi.
Tā Molotova – Ribentropa pakts ļāva cilvēcei izmainīt savu nākotni.
1939. gada augustā padomju valdība stājās izvēles priekšā: parakstīt vienošanos ar nacistisko Vāciju, vai arī tuvākajā nākotnē karot divās frontēs. Turklāt karš būtu jāsāk zem Minskas vai zem Ļeņingradas.
Alternatīvas pakta parakstīšanai ar Vāciju PSRS nebija, jo pretējā gadījumā PSRS robeža ar Trešo reihu virzītos uz austrumiem uz 250-300 kilometriem.
Rezultātā vermahts uzsāktu uzbrukumu PSRS, atrodoties 32 kilometrus no Minskas. Ir jāņem vērā, ka padomju valdībai Hitlera plāns, pēc Polijas ieņemšanas okupēt Baltijas valstis nebija noslēpums, labi, ka tur valdīja Vācijai draudzīgi profašistiskie režīmi.
Ja nacistiskā Vācija uzsāktu iebrukšanu PSRS no igauņu Narvas, vācieši uzreiz varētu ieņemt Ļeņingradu.
Tālāk miljonu liels Hitlera armiju grupējums “Ziemeļi” grieztos uz Maskavu. Tādā gadījumā Sibīrijas divīzijas diez vai spētu apturēt vācu uzbrukumu PSRS galvaspilsētai 1941. gada decembrī. Bet tālāk karā iestātos Japāna, un, iespējams, pasaules vēsturi šodien rakstītu Trešā reiha vēsturnieki.
Pēdējais aspekts ir īpaši svarīgs. Saskaņā ar 1936. gadā parakstīto, Antikominternes paktu Vācija un Japāna vienojās bez viens otra piekrišanas neslēgt savstarpējus līgumus ar kopīgu ienaidnieku. Tai skaitā ar PSRS.
Molotova – Ribentropa pakts bija stiprs trieciens šai norunai. No Vācijas kā Japānas sabiedrotā puses, tā bija riebeklība.
Pēc būtības Molotova – Ribentropa pakts nozīmēja, ka Hitlers atteicas no iepriekš noslēgtā Antikominternes pakta, kuru parakstīja ar Japānu.
Japāņu pašapziņai šis trieciens bijis ļoti sāpīgs. Ne velti 1941. gada 26. jūnijā Japānas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Osamu Tsukada paziņoja: “Pat ja Vācijai situācija šķitīs īpaši labvēlīga, <...> mēs neatbildēsim”.
Pretējā gadījumā Otra Pasaules kara liktenis varēja izrādīties pavisam citāds. Runa nav tikai par to ka, nacisti varēja ieņemt Maskavu un nostādīt PSRS uz zaudējuma sliekšņa. Situācija Austrumos nebūtu vieglāka. Tur valdīja pilnīgs japāņu militārais pārākums. Aviācijas sfērā tas bija trīskāršs, analoģiski arī karaflotes jomā.
PSRS izglāba pasauli
Uzvaras gadījuma pār PSRS Hitlers saņemtu cilvēku un dabas resursus, kā arī Padomju valstu milzīgo teritoriju. Tad nekāds spēks nespētu viņam traucēt realizēt plānu iekarot valdību par visu pasauli. Bez šaubām Anglija padotos fīrera žēlastībai. Savienotās Valstis tradicionāli izvēlētos sēdēt aiz okeāna, kamēr vācu zinātnieki un inženieri nepabeigtu jaunu ieroču veidu radīšanu: kodolbumbas, starpkontinentālas ballistiskās raķetes, reaktīvas lidmašīnas un tamlīdzīgi. Bet tālāk kara situācija attīstītos nacistu labā.
Zināms, ka kara beigās no kodolieroču masveida ražošanas Berlīni šķira vien daži mēneši. Tiek apgalvots, ka 1944. gadā un 1945. gada sākumā Vācija radīja trīs kodolsprādzienus.
Tiesa, tie nebija pilnvērtīgi kodolsprādzieni, bet tie nopietni virzīja nacistu kodolprogrammu uz priekšu. Ne velti 1945. gada janvārī Vācijas apbruņojuma un kara rūpniecības ministrs Alberts Špērs paziņoja: “Mums ir jānoturas vēl gadu, un tad mēs uzvarēsim karā. Pastāv sprāgstviela sērkociņu kastītes izmērā, ar kuras daudzumu pietiek, lai iznicinātu veselu Ņujorku.’’
Iegūstot PSRS resursus, Vācija radītu jauno ieroci daudz ātrāk. Rezultātā cilvēce būtu nolemta uz vairāku gadsimtu nacistu verdzību. To, ka Hitlers mācēja sasniegt savus mērķus, parāda viņa darbības rezultāti 1933.-1939. gadā.
Nav nejaušība, ka 1945. gada februārī ASV ģenerālsekretārs Edvards Reilijs Stetiniuss Jaltas konferencē paziņoja, ka “Amerikas tautai ir jāatceras, ka tā varēja iet bojā 1942. gadā. Ja Padomju Savienība nespētu noturēties savā frontē, Vācieši tiktu pie iespējas ieņemt Lielbritāniju. Viņi okupētu Āfriku un spētu nodibināties Latīņamerikā. Šie draudi bija prezidenta Rūzvelta pastāvīgās bažas”.
Amerikāņu armijas štāba priekšnieks, topošais ASV valsts sekretārs un Eiropas valstu atbalsta plāna autors Džordžs Maršals savā ziņojumā “Par uzvarošo karu Eiropā un Klusajā okeāna”, kurš tika iesniegts ASV valdībai 1945. gadā, atzina: “Mēs joprojām neesam sapratuši, uz cik tieva diedziņa karājās Apvienoto nāciju liktenis 1942. gadā! Cik tuvu bija Vācija un Japāna pasaules kundzības nodibināšanai! Un mums ir jāatzīst, ka amerikāņu tā laika apozīcija nedara mums godu.”
Dažas Molotova – Ribentropa pakta realizēšanas izmaksas bija tā cena, kuru Polija un Baltijas valstis samaksāja par flirtēšanu ar Hitleru.
Teiksim, ka tā ir pavisam maza cena, ja uzskatītu, ka uzvaras gadījumā nacisti, ka 1939. gada 17. oktobrī atzīmēja Hitlers, plānoja attīrīt Eiropas teritoriju no “ebrejiem, poļiem un citām salašņām”.
Šodien daži politiķi un zinātnieki no visiem spēkiem cenšas pierādīt pirmskara padomju valdības noziedzīgus nodomus un politiku. Pamatā tie ir cilvēki, kuriem liktenis nav ļāvis izjust smago varas nastu un atbildību par lēmumiem, kuri var izmainīt vēstures gaitu ne tikai valstī, bet arī pasaulē. Katram no viņiem ir futbola līdzjutēja sindroms, kura jēga ir “uzskatīt sevi par stratēģi, vērojot cīņu no malas”.
Galveno novērtējumu PSRS pirmskara politikai deva mūsdienas, tā pasaule, kurā šodien eksistē visa cilvēce.
Tā varēja būt cita, nacistu verdzības pasaule, kurā dominētu, tā saukties ārieši.
Pārējiem cilvēkiem būtu bez ierunām jāseko viņu pavēlēm un, kā nacistu ideologi plānoja, pielūgt elkus, kuriem ir Hitlera izskats, uzstādītus tempļos, kur slavētu nacismu kā ideoloģiju, kura it kā izglāba pasauli no komunistiskā totalitārismā un nāves