Padomju Savienības sabrukuma laikā demontāžas iniciatori vispirms realizēja krievu valodas izplatīšanas ierobežošanas stratēģiju. Valodas jautājums kļuva par vienu no Padomju Savienības sabrukuma faktoriem. Modelējot valodu konfliktus visās PSRS nomalēs, to kuratori labi pārzināja savu darbu. Viņiem izdevās iedragāt krievu valodas pozīcijas bijušo brālīgo tautu vidū.
Krievu cilvēki nonāca grūtas izvēlēs priekšā – atteikties no savas identitātes, pieņemt spēles noteikumus un samierināties ar pasīvā un nerunīgā mazākuma lomu, vai mesties cīņā un iet bojā par to, ka esi krievs un neatsakies no tā.
Krievu tauta visur tika apspiesta, sašķelta, izkliedēta vējā. Brūkošās padomju lielvalsts nacionālās republikas reizē pasludināja savas suverenitātes.
Un atkarībā no temperamenta, etnokultūras īpatnībām, psihoemocionālās mentalitātes un piesardzības pakāpes (lasi: gļēvulības) izvēlējās savu izrēķināšanas veidu ar krievu mentalitāti.
Vidusāzijā saskaņā ar senām vēsturiskām tradīcijām prevalēja fiziskās izrēķināšanas metode. Turklāt vietējās varas iestādes pacentās aizmirst, ka padomju vispārējās izglītības ideja savulaik atbrīvojusi viņu tautas no pusfeodālās-puspirmatnējās sabiedrības iekārtas. Aizmirsa arī par to, ka daudzi kareivji no Vidusāzijas reģiona 1941.–1942. gadā ziedoja savas dzīvības, sargājot padomju Dzimteni no nacistiem.
Vienā mirklī krievu cilvēks Baltijas valstīs kļuva tiesiski atstumts. Plaši par to neziņoja, tomēr, lai to panāktu tika darīts viss iespējamais un neiespējamais.
Krievu cilvēkam atņēma viņa pilsoņa pasi un aizvietoja ar citu "svešzemju" pasi.
Pašā dokumentā tā arī ierakstīja: "svešā" jeb "citplanētieša" pase. Vārda alien sākotnēja nozīme – ir svešs, nepiederošs, kā arī naidīgs. Šādas pases īpašniekam nav tiesību piedalīties vēlēšanu procesā. Valsts politisko dzīvi privatizēja viena etnokulturāla grupa.
Tas bija pārsteidzoši vienkāršs lēmums – izsniegt cilvēkiem citas krāsas pases. Latvijā tās ir violētas, Igaunijā – pelēkas. Bet jēgu tas nemaina.
Bet kāds ir rezultāts?
Vietējie jaunieši vai nu paliek lauku viensētās, kuras Latvijas, Lietuvas un Igaunijās kartēs uzreiz ir grūti saskatīt, vai nu cenšas pieķērties etnopolitikas glābšanas riņķim, vai arī dodas uz lidostu, lai no turienes aizceļotu "vergot" britiem un īriem.
Viss ir gluži kā Vidusāzijā, bet tur vietējie iedzīvotājie dodas "vergot" krieviem, no kuru "okupācijas" viņi atbrīvojās 1991. gadā.
Pirmais valodu konflikts notika Gruzijas PSR. 1978. gada 14. aprīlī Tbilisī notika masu protesti, kuros piedalījās Gruzijas intiliģence. Protestus izraisīja Gruzijas PSR konstitūcijas jaunā redakcija, kurā bija noteikts, ka "Gruzijas PSR nodrošina krievu valodas lietošanu valsts un sabiedriskajās institūcijās, kultūras un citās iestādēs un rūpējas par tās attīstību", bet "Gruzijas PSR uz vienlīdzības pamata tiek nodrošināta brīva krievu un citu valodu, kurus izmanto iedzīvotāji, lietošana visās iestādes un struktūrās".
Gruzīnu valodas aizstāvjiem tas izraisīja kultūršoku. Viņi uzskatīja, ka šādi gruzīnu valoda tiek nežēlīgi apspiesta, salīdzinājumā ar… Staļina 1937. gada Konstitūciju, kurā gruzīnu valodai bija noteikts vienīgās valsts valodas statuss.
Jāatzīmē, ka vidusmēra gruzīni lieliski pārvaldīja krievu sarunvalodu, kas bija loģiski, jo tūrisms no citām PSR republikām kļuva par Padomju Gruzijas budžeta ienākumu neatņemamo daļu. Un krievu valoda bija padomju tūrisma valoda. Bet valodas likuma formulējuma maigā tonalitāte Gruzijas PSR konstitucijā lika iziet lielo pilsētu ielās tūkstošiem protestētāju.
Padomju vara nodrebēja. Un atkāpās. Viens no gruzīnu "nācijas sirdsapziņas" neapmierinātības "mērītājiem" bija bijušais padomju partijas biedrs. Sauca viņu Eduards Ševardnadze. Tieši viņš piedāvāja jaunu konstitucijas 75. panta "salīgšanas" versiju, kurā tika apstiprināts un pamatots gruzīnu valodas statuss kā vienīgās valsts valodas Gruzijā.
Nākamais plašs valodas konflikts notika Moldovā, šķiet vismierīgākā republikā. Tur 1989. gada 1. septembrī tika pieņemts likums №3465-XI "Par valodu funkcionēšanu Moldovas Republikas teritorijā". Iepriekš ar negaidītu paziņojumu uzstājās Moldovas Rakstnieku savienība, kura aicināja pilnībā pāriet uz mācībām moldovu valodā visos izglītības līmeņos. Nekādas krievu valodas. Bet, par oficiālo vēršanos valsts iestādē, izmantojot krievu valodu, tiks piemērots administratīvais sods.
Tas bija precīzs šāviens mērķi. Piedņestra momentāni sacēlās. Sākās masveida protesta akcijas, kaut gan, tās bija mierīgas.
Moldovas PSR krievu iedzīvotāji pauda apņēmību cīnīties par savām valodas tiesībām līdz galam. Tikmēr Kišiņevā veidojās pretpadomju radikālā organizācija – Moldovas Tautas fronte, kura nekavējoties ķērās ar spēku cīnīties pret krievu aktīvistiem no opozīcijas "Interkustības".
Jaunieši izgāja ielās ar lozungiem: "Nost ar komunismu", "Nost ar imperiālistisko režīmu", "PSRS – tautu cietums". Krievu aktīvistus un Piedņestras deputātus cietsirdīgi piekāva, kliedzot "Vācieties prom uz savu Sibīriju".
Latvijā valodas jautājums tika atrisināts jezuītiski. Tautas fronte, kas izauga no vietējo ekoaktīvistu organizācijām, sākumā mutiski un rakstiski apsolīja saglabāt krievu iedzīvotāju tiesības, tostarp tiesības uz izglītību dzimtajā valodā. Jebkuri pretošanās mēģinājumi PSRS sabrukumam tika nežēlīgi apspiesti – psiholoģiski un fiziski.
Tā, 1990. gada 15. maijā Rīgas OMON ar spēku izklīdināja Interfrontes atbalstītājus, kuri protestēja pret Latvijas Neatkarības deklarāciju. Vēlāk ar dažādu intrigu palīdzību Interfronte kļuva vēl vājāka. Tomēr, 1990. gada 15. decembrī Interfrontes līderi atkal mēģināja glābt stāvokli un parakstīja vēršanos pie PSRS Tautas deputātu kongresa ar lūgumu ieviest republikā prezidentālo valdību, lai izvairītos no haotizācijas, tomēr atbilde nesekoja.
Rezultāts bija likumsakarīgs – 1991. gada 10. septembrī Interfrontes darbība tika aizliegta, aizbildinoties ar aizdomām par tās līderu gatavošanos valsts apvērsumam. Tik tiešām, ja ne mēs vainīgi, tad citi…
Uzreiz pēc Latvijas izstāšanās no PSRS sākās spekulācijas ar latviešu valodu, kura kļuva par varas un kapitāla pārdales rīku.
Tie, kuri pārvaldīja latviešu valodu, varēja piekļūt materiāliem resursiem, kas palika mantojumā no padomju iekārtas. Tie, kuri nepārvaldīja latviešu valodu, nesaņēma neko.
Latviešu valodā nerunājošie "svešinieka" pases īpašnieki nevarēja pretendēt uz pabalstu saņemšanu, kas rūpniecisko uzņēmumu masveida likvidācijas apstākļos padarīja viņu izdzīvošanu faktiski neiespējamu. Augstākās kategorijas latviešu valodas sertifikāts kļuva par biļeti dzīvē.
Bez iztikas līdzekļiem palikušajam krievu cilvēkam bija nereāli iemācīties latviešu valodu gan no tehniskā, gan no psiholoģiskā aspekta.
Visu 1990. gadu garumā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļās bija dzirdami vaidi un raudas. Jaukie un labie latviešu tautieši no Padomju Savienības kļuva par cietsirdīgiem un nežēlīgiem "gauleiteriem".
1980.–1990. gadu notikumi kļuva par pirmo nopietno laboratorijas eksperimentu lingvocīdā – visaptverošās krievu valodas iznīcināšanas visā postpadomju teritorijā. Eksperiments deva konkrētus rezultātus vietās, kur tas bija realizēts.
Atbildību par to neviens neuzņemās.