Nacistu nometnes pastāvēšana Salaspilī uz Latvijas PSR okupētās teritorijas ir viena no vismazāk izpētītām tēmām kara vēsturē. Galvenokārt tas ir saistīts ar Latvijas valdības centieniem izveidot savu, politiski izdevīgu Otrā pasaules kara un Lielā Tēvijas kara notikumu versiju. Kāpēc Latvija ir politiski angažēta ar Salaspili saistītos jautājumos, analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja Latvijas vēsturnieks, Kultūras attīstības fonda (Rīga) priekšsēdētājs Vlads Bogovs.
— Bogova kungs, cik tālu zinātniskajā vēsturē ir izpētīta Salaspils nometnes tēma?
— Var teikt, ka jautājums joprojām ir atvērts, jo neviens ar šo tēmu nenodarbojas profesionāli. Pamatā tiek publicētas kādas nejaušas pieminēšanas, atmiņas un nelieli tematiski vēstures pārskati. Zinātniskais materiāls tiek publicēts ļoti maz.
Pirms pāris gadiem Latvijā tika izdota zinātniskā monogrāfija, kurā autori latviešu lasītājam apkopoja visu šobrīd zināmu informāciju. Tomēr sanāca ļoti tendenciozi, monogrāfija praktiski nesniedz atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Sanāca sava veida faktu apkopojums, ko apvieno autora subjektīvā pieeja. Lai gan savā ziņā tas ir interesants un arī uzmanības vērts darbs.
— Kas padara šo monogrāfiju tendenciozu?
— Sāksim ar to, ka grāmata ir izdota pēc Latvijas Ārlietu ministrijas pasūtījuma. Tas nozīmē, kā tas bija politiskais pasūtījums pretstatā vēsturiskajam stāstījumam, kas nāk no Krievijas puses, nevis patiesības meklēšana un objektīvās vēstures atklāšana.
Otrkārt, pētnieku pieeja faktu izpētei ir ļoti savdabīga, sauksim to par "pseidovēsturisku", tādēļ ka viņi piedāvā dalīt informāciju divās lielās grupās: informācija, kura tika vākta padomju Latvijā, un informācija, kas nāca no Rietumiem.
Viss, kas nāca no Rietumiem, pierādījumus neprasa. Bet viss, kas nāca no Padomju Savienības un padomju Latvijas bezatbildīgi un bez analīzes tiek uzskatīts par patiesībai neatbilstošu.
Uz šāda teorētiskā pamata tiek analizēti visi notikumi. Tāpēc var apgalvot, ka tas ir absolūti nepareizs nacistiskās nometnes traktējums.
— Kas ir šī vēstures traktējuma pamatā saskaņā ar Latvijas materiāliem, līdzīgiem Jūsu minētājam?
— Kā jau es teicu, tur tiek pieminēts, ka visos Krievijas avotos ir norādīts, ka tā ir "nāves nometne", kura tika izmantota vienīgi miermīlīgo iedzīvotāju nogalināšanai. Krievijas avotos runā par daudziem mirušajiem, sauc simts tūkstošus.
Latvijas puse tagad ir atmetusi visus šos mītus un sāka radīt uz ieviest lietošanā pati savus. Šodien Latvijas mitoloģija apgalvo, ka nometnē gāja bojā ne vairāk par diviem tūkstošiem cilvēku.
Šim skaitlim nav absolūti nekādu pierādījumu. To paņēma tikai no viena cilvēka atmiņām, kurš arī dzīvo Rietumos — bijušā šīs nometnes ieslodzītā, administrācijas palīgā Artura Neparta.
Lai atbrīvotos no nometnes, viņš mēģināja iestāties Latviešu SS leģionā, bet nokavēja, jo vācu armija jau atkāpās no Rīgas. Tad viņš kopā ar aizejošo vācu armiju devās uz Rietumiem, kur beigās periodiski publicēja memuārus. Tā 1999. gadā, Latvijā tika publicētas viņa atmiņas.
Šis atmiņas kalpoja par pamatu jaunākajai sastādītajai informācijai par Salaspili, un tagad tā tiek pasniegta kā vistīrākā patiesība.
Tas, ko šis cilvēks ir pastāstījis vairāk nekā pusgadsimtu pēc minētajiem notikumiem, ir patiesība, bet visu pārējo var atmest un pat nelasīt.
— Spriežot pēc Latvijas oficiālo pārstāvju paziņojumiem visu šo gadu garumā, es tā noprotu, ka viņi, principā, noliedz Salaspils nometnes noziedzību, noliedz to kā noziedzīgu parādību. Vai tas ir korekti no zinātniskā skatpunkta?
— Viņi faktiski apgalvo, ka tā bija nevis "nāves nometne", bet gan darba nometne, kur pārmācīja nepaklausīgus iedzīvotājus. Galvenokārt tas skāra cilvēkus, kuri nonāca nometnē no Latvijas teritorijas, un tas nav viss. Parasti, tiek apgalvots, ka visus, kas Latvijas nacistiskās okupācijas laikā izvairījās no piespiedu darba, nosūtīja pārmācīšanai uz nometni uz absolūti neilgu laika posmu: no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem.
Un cilvēks tur pārmācījās. Protams, nav bijis uzdevuma viņu iznīcināt. Nometnē viņus ciešami baroja, viņi varēja saņemt sūtījumus no radiniekiem un vēstules. Kopumā dzīvoja puslīdz normāli un nekā briesmīga nebija, uz piespiedu darbiem ārpus nometnes viņus veda tāpat kā citus ieslodzītos. Starp citu, tas ir Salaspils memoriāla jaunās ekspozīcijas galvenais motīvs. Tur nekas nav teikts par cilvēku iznīcināšanu, nav nevienas fotogrāfijas ar cilvēku masu kapiem.
Bet tas viss nebija attiecināms uz cilvēkiem, kurus atveda no soda izpildes vietām: no Baltkrievijas, Krievijas — Pleskavas apgabala, Novgorodas un citiem Krievijas rietumu reģioniem.
Viņiem bija liegts saņemt sūtījums, viņus neviens nepiebaroja, vēstules viņiem neviens nesūtīja. Turklāt no viņiem ar visiem spēkiem mēģināja atbrīvoties, jo viņu ir bijis pārāk daudz, nometnes administrācija nebija gatava tam, ka drošības dienests atsūtīs tik daudz cilvēku.
1943. gada pavasarī uz nometni reizē atsūtīja ap četriem tūkstošiem cilvēku, tāpēc nometne, protams, ar savu struktūru nebija gatava pieņemt tik daudz ieslodzīto. Dabiski, viņus neviens nebaroja, neizsniedza medikamentus un nenodrošināja ar drēbēm.
Pastāvēja daži norādījumi: iedzīvotājus bija nepieciešams dezinficēt. Aplēja ar ūdeni, nodezinficēja drēbes — tas arī bija visas rūpes. Šos nabaga cilvēkus, kurus atdzina sodu darbību rezultātā, sūtīja uz piespiedu darbiem.
Latvijā nonākušo gūstekņu vidū bija daudz bērnu un vecu cilvēku.
Arhīvā es atradu daudz atskaišu, no kurām es izveidoju bijušo Salaspils nometnes gūstekņu datu bāzi un šobrīd mēģinu to publicēt elektroniskajā formātā. Pieļauju, ka drīzumā tā parādīsies interneta plašumos. Analizējot datu bāzi, es secināju, ka vienā brīdī ieslodzīto skaits vecumā no nulles līdz 17 gadiem bija vairāk nekā 43%.
— Lūk, tas ir svarīgs jautājums, jo Salaspili bieži sauc par bērnu nometni. Un šeit attiecīgi rodas jautājums, cik, saskaņā ar dokumentiem, tur bija nepilngadīgo? Un otrs jautājums, vai tiešām ar viņiem tika veikti eksperimenti, vai tiešām no viņiem izsūknēja asinis vermahta karavīriem? Ko par to stāsta avoti?
— Sākšu ar pirmo, jo izskanēja termins “bērnu nometne”. Pēc būtības tā nebija bērnu nometne, tā bija parastā koncentrācijas nometne, kurā pieņēma iedzīvotājus pēc soda darbībām. Tas nozīmē, ka cilvēki tur nokļuva neatkarīgi no tā, vai tā bija bērnu nometne vai nē.
Nacistu sodu sistēmā pastāvēja reālās bērnu nometnes, uz kurieni piegādāja tikai bērnus, piemērām, Baltkrievijā un Ukrainā. Salaspils nometne nebija vieta, uz kurieni piegādāja vienīgi bērnus, viņi tur nonāca kopā ar radiniekiem.
Bērni bija nasta strādājošiem vecākiem, tāpēc no viņiem sāka atbrīvoties.
Bērnu atbrīvošana sākās 1943. gada pavasarī pēc metropolīta Sergija Voskresenska iniciatīvas. Viņš aizrunāja drošības dienesta vadībai par bērnu atbrīvošanu. Pēc iespējas viņus sāka nodot reliģiskajām kopienām: Rīgas sieviešu pareizticīgajā klosterī un Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā. Vēlāk šīs reliģiskās organizācijas sāka nodot bērnus bērnu namos un Rīgas iedzīvotāju ģimenēs. Šādu bērnu izrādījās ļoti daudz. Saskaņā ar Sociālā departamenta 1943.-1944. gada statistiku, kuru piemin Ārkārtas komisija, no nometnes tika sadalīti vairāk nekā 2800 bērni.
Runājot par medicīnas eksperimentiem, tie tik tiešām notika.
To vairākkārt ir pierādījušas liecinieku liecības. Tika aptaujāti gan bērni, gan pieaugušie, kuri bija kļuvuši par asins donoriem.
Šodien joprojām nav zināms šo eksperimentu mērķis. Manuprāt, Ārkārtas komisijas norādītie fakti par to, ka no ieslodzītiem tika izsūknētas trīs ar pusi tonnas asiņu, absolūti neatbilst patiesībai. Tas ir pilnīgi nepierādāms, un tam nav nekāda pamata.
Izmeklēšanas komisija, kura aptaujāja cietušos 1945. gada aprīlī, aptaujāja 33 cilvēkus un nonāca pie secinājuma, ka no katra tika paņemti 150-200 mililitri asiņu. Tas nozīmē, ka nevar runāt par mērķtiecīgu simtu litru asiņu izsūknēšanu, — tādu datu nav, to apstiprina pat bijušie ieslodzītie. Viņi piemin, ka eksperimenti tik tiešām bija, bet, kāds bija to mērķis — nav skaidrs.
Mans kolēģis Vladimirs Simindejs konstatēja faktu (fonds "Vēsturiskā atmiņa" publicēja šo informāciju), ka padomju karagūstekņu nometnēs notika līdzīgi eksperimenti.
Kā arī noteikts daudzums asiņu tika paņemts no padomju karagūstekņiem, pretvēdertīfas esences radīšanas eksperimentam.
Uzskatam, ka šeit norisinājās tādi paši eksperimenti.