Viena no padomju sistēmas idejām bija panākt tautas labklājības līmeņa paaugstināšanos. Šim mērķim tika veltīts īpaši daudz uzmanības. Zināms, ka Latvijas PSR dzīvoja labi, kā jau pienākas Baltijas republikai PSRS sastāvā, tomēr vienmēr būs ar salīdzināt. Izskatīsim konkrētus sasniegumus šajā jomā un mēģināsim atbildēt uz jautājumu, ko Latvija ir ieguvusi padomju sistēmas laikā, kas nāca Kārļa Ulmaņa diktatūras vietā, un ko republika pazaudēja, izejot no PSRS sastāva.
Starpkaru Latvijā budžeta izdevumi izglītībai, veselības aprūpei un pensiju fondiem bija pavisam niecīgi. Strādnieku bērniem, nabadzīgiem lauku iedzīvotājiem, sīkzemniekiem un citiem strādnieku slāņiem vidējā un augstākā izglītība praktiski nebija pieejama. Par to liecina arī tā laika liecinieku atmiņas.
Ņemot vērā, ka 1930. gados Latgales iedzīvotāji galvenokārt bija zemnieki, varam iedomāties, cik daudz cilvēku palika bez skolas un jo vairāk bez augstākas izglītības un sociālajām garantijām.
Pēc dažādiem aprēķiniem, 1930. gadu vidū ekonomiskās krīzes rezultātā, Latvijā bankrotēja 25-30 tūkstoši mazu zemnieku saimniecību.
Turklāt trīsdesmit tūkstoši cilvēku saskaņā 1920. gada zemes reformu nesaņēma nevienu zemes gabalu.
Vasīlijs Kononovs savās atmiņās “Mani trīs kari” norāda, ka laika posmā no 1928. līdz 1935. gadam, darba meklējumos no Latgales uz lielākām pilsētām, galvenokārt uz Rīgu, devās 96 tūkstoši cilvēku. Apstākļos, kad bezdarba līmenis pieauga un rūpniecība samazinājās nestabilu realizācijas tirgu dēļ (tirdzniecības sakari ar Padomju Savienību bija vāji, bet starpkaru Eiropas valstīs nebija ieinteresētas Baltijas valstu precēs) pilsētas nebija spējīgas pieņemt visus jaunus cilvēkus no laukiem. Daudzas ģimenes palika uz izdzīvošanas sliekšņa.
1930. gadu Latgales iedzīvotāji atceras, ka bērni varēja atļauties apmeklēt skolu tikai divas-trīs ziemas. Ja pirmajā klasē iestājās ap divdesmit vai trīsdesmit cilvēku, tad ceturtajā klasē palika mazāk par desmit, bet sestajā klasē mācījās divi-trīs bērni.
Pirmkārt, tāpēc ka vecāki nevarēja apģērbt savus bērnus bargajā ziemā. Nebija līdzekļu, lai nopirktu vai sašūtu drēbes un apavus.
Otrkārt, pieaugot, bērni paši gāja strādāt, lai palīdzētu pabarot ģimeni. Bieži darba apstākļi bija ļoti smagi — pārsvarā tie bija iekraušanas un izkraušanas darbi, tīrīšanas darbi lielās lauksaimniecības korporācijās, kā arī katorgas darbs uz dzelzceļa. Par mācībām nebija pat domu.
Pensiju jautājums tika atrisināts vēl vienkāršāk. Lielākā iedzīvotāju daļa tās nesaņēma. Vienīgā strādājošo kategorija, kura varēja pretendēt uz pensiju izmaksām, bija valsts ierēdņi, atvaļinātie virsnieki un kulta sekotāji.
1939. gadā pensijas saņēma 43 000 cilvēku no 1,95 miljoniem iedzīvotāju.
Kopumā pret tautu vērstā Ulmaņa režīma politika radīja kolosālu neapmierinātības pieaugumu lielākajai iedzīvotāju daļai, kā rezultātā pēc 1940. gada tika aktīvi atbalstītas sociālistiskās reformas.
Pirmie nozīmīgie pasākumi tika veikti 1947. gadā, kad valdība cenšoties paaugstināt iedzīvotāju reālos ienākumus plānotās ekonomikas apstākļos, nodrošināja strauju mazumtirdzniecības cenu kritumu. Tad sekoja pasākumi strādnieku reālās algas palielināšanai.
1950. gadu vīdu minimālās algas apmērs Latvijas PSR bija 27-35 rubli, bet 1960. gadu vidū tā palielinājās līdz 45 rubļiem. Ierēdņu un ražošanas sektora strādnieku algu kāpums notika, pateicoties izmaksām no materiālās stimulēšanas fondiem. Laikā, kad pārtikas produktu un mājokļu cenas ilgu laiku palika kritiski zemas, šāds stabils garantēts algas palielinājums veicināja iedzīvotāju pirktspējas pieaugumu un kopumā sildīja PSRS ekonomiku.
Vislabāk to parāda strādnieku vidējās algas pieauguma statistika.
No 1940. gada līdz 1982. gadam ierēdņu un tautsaimniecības strādnieku alga palielinājās 5,7 reizes.
Rūpniecības sektorā norādītajā periodā vērojams pieaugums 6,4 reizes, bet lauksaimniecībā — 8,6 reizes.
Savukārt 1982. gadā celtniecības sektora darbinieki saņēma 7,4 reizes lielāku algu nekā 1940. gadā. Devītās piecgades laikā (no 1971. līdz 1975. gadam) alga palielinājās par 250 rubļiem gadā, bet nākamās, desmitās piecgades laikā — par 306 rubļiem gadā.
Vienlaicīgi pakāpeniski notika darba dienas un darba nedēļas saīsināšana. Pirmajās pēckara piecgadēs tika saglabāta astoņu stundu darba diena, kas bija saistīts ar ekonomikas pieauguma un valsts atdzimšanas nepieciešamību. Bet jau no 1956. līdz 1960. gadam darba diena tika samazināta līdz 7 stundām, saglabājot sešu dienu darba nedēļu.
Beidzot 1967. gada 7. martā (lieliskā dāvana pirms Starptautiskās sieviešu dienas) PSKP CK un Ministru padome pieņēma lēmumu par piecu darba dienu nedēļu un divām brīvdienām.
Turklāt maksimālais darba nedēļas ilgums bija 41 stunda.
1980. gadu sākumā vairāk nekā diviem no pieciem darbiniekiem Latvijā bija ikgadējs garantēts 24 dienu atvaļinājums, vai ilgāks. Atsevišķām darbinieku kategorijām (bīstamas, kaitīgas, psihiski un emocionāli smagas darba sfēras) tika piešķirts papildatvaļinājums.
Lēmumi par pensiju palielināšanu tika sistemātiski pieņemti PSKP kongresos. Piemēram,1981. gadā, 26. PSKP kongresā tika pieņemts lēmums palielināt strādnieku un ierēdņu vidējo atalgojumu par 13-16% un piecgades beigās palielināt to līdz 195 rubļiem. Lēmums tika izpildīts.
Ar iedzīvotāju pensiju nodrošināšanu PSRS viss arī bija ļoti labi.
Atšķirībā no starpkaru Latvijas, padomju Latvijā tā bija garantēta visiem iedzīvotāju kategorijām.
1956. gadā tika pieņemts likums par pensijām, kas paredzēja manāmu pensiju izmākšu palielinājumu, bet 1964. gadā tas pats likums tika pieņemts jaunā redakcijā. Tika pieņemts, ka pensija var tikt izmaksāta sakarā ar vecumu, ar invaliditāti, ar apgādnieka zaudēšanu, ar izdienu.
Vecuma pensijas tika piešķirtas strādniekiem, ierēdņiem un kolhozniekiem uz mūžu. Vīriešiem — sasniedzot 60 gadu vecumu ar minimālo darba stāžu 25 gadi. Sievietēm — sasniedzot 55 gadus ar darba stāžu ne mazāk kā 20 gadi. Šādi PSRS tika sasniegts viens no pasaulē zemākajiem pensionēšanas vecuma līmeņiem.
1982. gadā Latvijas PSR pensiju saņēma 570 tūkstoši cilvēku (22,3% no kopēja republikas iedzīvotāju skaita). No 1965. līdz 1981. gadam Latvijas pensiju fonds palielinājās 3,4 reizes, bet rēķinot uz vienu pensionāru — 2,2 reizes. Situācija veidojās tā, ka Latvijas PSR pensionāri varēja bez īpašām grūtībām materiāli palīdzēt saviem bērniem (studentiem, dienējošiem armijā, strādniekiem) jebkurā laikā, kad tas ir nepieciešams.
Mūsdienu Latvijā viss ir pavisam pretēji — bērni spiesti palīdzēt saviem vecākiem, apdalītiem pensionāriem, ar kuru pensijām var knapi savilkt galus.
Pensiju pieguma virsotne PSRS tika sasniegta gaišajos 1970. gados. Tajā laikā īpaša uzmanība tika veltīta arī Lielā Tēvijas kara veterānu materiālā un sadzīves stāvokļa uzlabošanai. Vienlaikus tika palielināti ēdināšanas un zāļu iegādes izdevumi slimnīcās.
Savukārt 1980. gadu sākumā valsts iestādes veltīja īpašu uzmanību jaunu ģimeņu ar bērniem un strādājošo māmiņu stāvoklim, lai stimulētu dzimstību un daudzbērnu ģimenes.
Tas skāra arī padomju Latviju, kur 1982. gadā tika ieviesta daļēja bērna kopšanas atvaļinājuma apmaksa līdz bērna viena gada vecumam.
Tika piešķirtas arī tiesības pagarināt bērna kopšanas atvaļinājumu līdz pusotram gadam bez darba algas saglabāšanas, bet saglabājot nepārtraukto darba stāžu un specialitātes stāžu. Kopš 1981. gada tika palielināts bērnu pabalsts vientuļām mātēm (līdz 20 rubļiem mēnesi par vienu bērnu līdz 16 gadu vecumam). Ievērojami tika paplašinātas jaunlaulāto priekšrocības valsts dzīvošanas platības saņemšanai. Tas kolosāli stimulēja individuālo un kooperatīvo būvniecību, kas sekmēja dzimstības bumu 1980. gadu vidū.
Mūsdienu Latvija atteicās no sociālisma idejām un gāja straujas pensiju un sociālo pabalstu samazināšanas ceļu uz strauja cenu kāpuma un komunālo pakalpojumu maksājumu paaugstināšanas fona. Tas notika uzreiz pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas.
Finanšu reformu mahināciju rezultātā Latvijas iedzīvotāji zaudēja lielāko daļu savu rubļu uzkrājumu.
Tajā pašā laikā ievērojamo iedzīvotāju daļu skara smagākas ekonomiskās diskriminācijas formas atkarībā no nacionālās piederības.
Pa šādas diskriminācijas oficiālo mehānismu kļuva cilvēku pilsonisko un, respektīvi, ekonomisko tiesību atņemšana. Tā parādījās lillā krāsas pašu īpašnieki (aliens vai “citplanētieši” — nepilsoņi) un “kruglopečatņiki”, kuru liktenis bija vēl dramatiskāks.
Pensiju izmaksas apstājās vai arī kļuva pavisam mazas, ko pasliktināja nevienlīdzība darba stāžu uzskaitē (atkarībā no pensionāra darba vietas PSRS). Līgumi starp postpadomju republikām par savstarpējo darba stāža uzskaiti netika noslēgti uzreiz. Tas izraisīja personisku drāmu daudziem cilvēkiem, kuri godīgi strādāja savas valsts labā. Bērnu pabalsti samazinājās līdz neiedomājamām līmenim, bet jebkuri sociālās palīdzības mēģinājumi tika sasaistīti ar latviešu valodas prasmēm attiecīgajā līmenī.
Pēcpadomju Latvija spēja ietaupīt uz saviem pilsoņiem un nepilsoņiem, apsteidzot pat Ulmaņa autoritāras diktatūras laika Latviju.
Tomēr pats pārsteidzošākais ir tas, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem ātri lika aizmirst par sociālistiskās sistēmas sasniegumiem labklājības jomā.