Ar grandiozu rūpniecību un lielisku tranzīta infrastruktūru Baltijas valstīs mantoja no PSRS arī vienu no lielākajam dabasgāzes krātuvēm Eiropā — Inčukalna pazemes dabasgāzes krātuvi. Ja Baltijas reģiona ražošanas potenciāls tika nežēlīgi izšķiests, bet transporta sistēma ir nolemta dīkstāvei vietējo politiķu rusofobijas dēļ, tad dabasgāzes krātuvei neko nevar nodarīt pat Baltijas valstu valdība. Krievijas dabasgāze ir vajadzīga vienmēr un visur — nežēlīga cīņa pret krievu-vācu enerģētikas attiecībām ir pierādījums tam.
Dabasgāzes krātuve atrodas Inčukalnā, mazā pilsētā netālu no Rīgas. Krātuve ir unikāla, jo līdz pat šodienai tā ir Baltijas valstu patiesās enerģētiskās neatkarības pamats.
Šī padomju ēras dāvana ir patiesi nenovērtējama.
1950. gadā, laikā kad Baltijas valstis tika iekļautas Padomju Savienībā, Latvijā notika aktīvi ģeoloģiskās izpētes darbi. Pētījumu rezultāti izrādījās sensacionāli. Zinātnieki paziņoja, ka dažādā dziļumā (no 300 līdz 2200 m) zem porainā smilšakmens slāņa atrodas tukšumi, kuros teorētiski varētu atrasties līdz šim neizpētīti dabasgāzes vai naftas krājumi.
Šādi secinājumi nevarēja neieinteresēt PSRS Enerģētikas un Elektrifikācijas ministrijas vadību.
Drīzumā tika organizēti kontroles urbumi. Tika noskaidrots, ka šajā objektā nav ne nedz dabasgāzes, nedz naftas, bet tas ir piesūcies ar gruntsūdeņiem. Kļuva zināms, ka Inčukalna apkaimē 700 m dziļumā esošais smilšakmens slānis veido cepures vai kupola formu. No abām pusēm to ieskauj gāzi necaurlaidīgi iežu slāņi.
Tā padomju speciālisti atklāja, ka Latvijas teritorijā atrodas ģeoloģiskās struktūras, kuras var kalpot par dabīgām dabasgāzes krātuvēm.
Smilšakmens izrādījās porains, tas nozīmē, ka struktūras iekšienē esošie smilšu graudi var pārvietoties, atbrīvojot vietu gāzes rezervēm. Analoģisks atklājums bija izdarīts arī Igaunijā. Tomēr tur struktūras atradās daudz tuvāk zemes virskārtai — 300 metru dziļumā. Šis dziļums nebija pietiekams, lai nodrošinātu gāzes uzglabāšanu, ņemot vērā tā augsto spiedienu.
Analoģiskie secinājumi tika izdarīti arī Pleskavas apgabalā un Lietuvā, tur slāņi atradās pārāk dziļi — 2200-3000 metrus zem zemes. Veicot aprēķinus, secināja, ka krātuves uzstādīšana šādā dziļumā ir ekonomiski neizdevīga, jo bija nepieciešams būvēt pārāk augstas jaudas kompresoru stacijas.
Šādi tika izvēlēts Latvijas Inčukalns, kura unikalitāti noteica pati daba. Drīz pēc PSRS Ministru padomes rīkojuma tika uzsākti būvniecības darbi.
1966. gadā tika uzsākta Inčukalna pazemes dabasgāzes krātuves būvniecība. Objekts tika pabeigts 1968. gada 9. augustā. Pirmie 92 miljoni kubikmetru dabasgāzes tika iesūknēti krātuvē 1969. gada vasarā. Kopēja objekta platība bija 25 kvadrātkilometri. Tā stiepjas starp Murjāņiem un Inciemu. Lielāka krātuves daļa atrodas Krimuldas rajonā. Virszemes noliktavas platība ir 30 h, tā arī atrodas Krimuldas rajonā uz dienvidiem no Raganas.
Padomju strādnieki, inženieri, ierēdņi un citi speciālisti izveidoja bāzi Baltijas valstu nākotnes enerģētiskai suverenitātei.
Jo tieši Inčukalna dabasgāzes krātuve piegādā gāzi četrām (!) valstīm: Latvijai, Igaunijai, daļai Lietuvas, bet ziemas laikā Krievijas gāze no Inčukalna nonāk Pleskavas, Ņižņijnovgorodas un Ļeņingradas apgabalā Krievijā.
Zīmīgi, ka gāze no Latvijas krātuves nonāk arī Sanktpēterburgā. Zem Pēterburgas atrodas veselas divas krātuves, tomēr ar to jaudu nepietiek, lai nodrošinātu pilnvērtīgu dabasgāzes uzglabāšanu un piegādi.
Inčukalna dabasgāzes krātuves tilpums ir 4,47 miljardi kubikmetru, no kuriem 2,23 miljoni ir aktīvi, tas nozīmē, ka no turies regulāri tiek sūknēta dabasgāze. Šī sistēma tika uzbūvēta un nodota ekspluatācijā padomju laikā.
1990. gados Latvija paziņoja par izstāšanos no PSRS,bet no padomju dabasgāzes krātuves neviens, protams, nedomāja atteikties.
Izmainījās ekonomiskais modelis, parādījās jauni interesenti.
1991. gadā Inčukalna dabasgāzes krātuve nokļuva Latvijas Gāzes pārvaldībā. Trešdaļa akciju pieder Gazprom. Krievijas globālais enerģētikas uzņēmums pret savu īpašumu Latvijā izturas ļoti rūpīgi. Regulāri tiek piešķirti līdzekļi kompresoru staciju remontam un aizvietošanai. Bojātās caurules operatīvi tiek nomainītas.
Krievijas investīcijas Inčukalna dabasgāzes krātuvē ir skaidrojamas ar krātuves stratēģisko nozīmi. Ja Latvijas krātuve jebkādu iemeslu dēļ pārstās darboties, trīs Krievijas pierobežu apgabalu iedzīvotāji ziemas laikā var palikt bez gāzes.
Neskatoties uz Latvijas un Krievijas saspringtām attiecībām, gāzes faktors nekad nav bijis klupšanas akmens.
Mēs atceramies "gāzes karus" starp Maskavu un Kijevu, kurus nācās risināt Krievijas prezidentam. Latviju šāds liktenis nav skāris. Vienotā gāzes padeves sistēma strādā nevainojami, un tas ir to cilvēku nopelns, kuri ielika pamatus šai lieliskai gāzes pārvades sistēmai.
Jāatzīmē, ka Latvijas puse gāzes jautājumā cenšas būt delikāta. Latvija pat aktīvi atbalsta daudzus svarīgus projektus, īpaši sportā.
Viens no galvenajiem Latvijas bobsleja un kamanu sporta sponsoriem ir Latvijas Gāze. Tāpat noteiktās dividendes no enerģētiskās abu valstu sadarbības gūst arī Latvijas hokejs.
Latvijas hokeja federācijas priekšsēdētājam Aigaram Kalvītim — bijušajam Latvijas premjerministram — ir vistiešākā saistība ar Latvijas Gāzi, kopš 2015. gada viņš ir valdes priekšsēdētājs. Viņa valdības laikā (2004.-2007.g.) bija vērojams neliels atkusnis politiskajās attiecībās ar Krieviju.
Viņa laikā, neskatoties uz nacionālistu pretdarbību, tika ratificēts līgums par valsts robežu starp Latviju un Krievijas Federāciju. Gāze savā ziņā spēj vienot.
Tomēr Baltijas valstu politiķi ik pa laikam vēršas pie saviem "lieliem brāļiem" Eiropas Komisijā ar prasību likvidēt "Krievijas gāzes monopoli". Ar to viņi cītīgi zāģē zaru, uz kura sēž. Kā tas notiek ar Inčukalna dabasgāzes krātuvi, lasiet mūsu nākamajā rakstā.