Latvijā pilnā sparā notiek izglītības reforma, kuras galvenais mērķis ir krievu skolu pāriešana uz latviešu valodu. Izglītības reformas valodas aspekts Latvijā pēdējos gados tika plaši apspriests, taču arī citi jauninājumi izglītības procesā izraisa dedzīgus strīdus. Latvijas bērnu vecākiem sakrājas jautājumi par jaunām skolu programmām un viņu bērnu mācību grāmatām. Par to analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja kādas Rīgas skolas ceturtās klases skolnieces mamma Natālija.
Es nevaru salīdzināt Latvijas un Zimbabves izglītības sistēmu, bet varu salīdzināt ar to, kas bija pavisam nesen. Es lieliski atceros laikus, kad pati mācījos skolā. Es nerunāju par savu vecāku paaudzi — viņi nemācījās šeit, un toreiz vēl pastāvēja Padomju Savienība. Es pabeidzu skolu 2005. gadā.
Šobrīd notiekošais mani ne tikai sarūgtina — esmu gatava pakārties uz tuvākā bērza. Mācību līdzekļi, kurus es redzu, ir absolūti nesistemātiski. Ar katru gadu tie kļūst sliktāki un pārsteidz mani ik reiz, kad atvēru grāmatu un cenšos palīdzēt savam bērnam tikt galā ar tēmu. Nekā laba tur nav no vārda "vispār". Ir tikai labas mācību grāmatas angļu valodā, bet labas ir tāpēc, ka nav mūsu, Latvijas, bet sastādītas Oksfordā.
Es lieliski atceros, ka mēs krievu skolēni pietiekami labi mācījāmies latviešu valodu, un piektajā klasē mums jau parādījās kaut kādas zināšanas. Tas nenozīmē, ka mēs varējām pāriet uz mācībām latviešu valodā, bet jau sestajā klasē mēs rakstījām labus sacerējumus.
Šobrīd mans bērns ir ceturtajā klasē. Mutvārdu valoda ir nulles līmenī. Es nevaru vainot pasniedzēju, jo es redzu mācību grāmatas — tur nav sistemātiskas pieejas, tās ir defektīvas pēc savas būtības. Nav elementāru piemēru. Ir tikai teksts un zemsvītras piezīme ar vārda tulkojumu. Pārtulkots ir tikai darbības vārds trešajā personā. Bērns nezin kā skan nenoteiksme, nesaprot, ka ir vienas saknes vārdi.
Un šo mācību grāmatu ir apstiprinājusi Izglītības ministrija, kura uztraucās par to, lai visi skolēni pārvaldītu latviešu valodu augstā līmenī. Tomēr ar tādām mācību grāmatām tas vienkārši nav iespējams.
Dabaszinības – tas ir šausmas. Skolēni lec no vienas tēmas uz otru. Viena nedēļa — augu vairošanās, otrā nedēļa — elektrība, bet vēl pēc nedēļas — Latvijas fauna, bet mēneša beigās — darinājumi no kastēm. Bet nākamajā nedēļā — cilvēks un vielmaiņa.
Vecā dabaszinību mācību grāmata ir īsts šedevrs, salīdzinājumā ar mūsdienu eksperimentāliem mācību līdzekļiem. Tagad taisām vaļā dabaszinību mācību grāmatu, bet tur kauslapas, putekšņlapa, auglenīca. Sakiet, kāpēc bērniem ceturtajā klasē jāzina sestās klasēs botānikas kurss? Kurš izstrādāja šo metodiku? Tur pat blakus par dzimumvairošanos. Bērni desmit gadu vecumā nezina, un nevēlas zināt, kas tas ir.
Vislielāko kaitējumu skolas izglītībai rada šādas netikumīgas mācību grāmatas. Un ar katru gadu tās paliek arvien sliktākas.
Protams, arī 2000. gados pie mums viss nav bijis ideāli, bet ņemu cepuri nost mūsu skolotāju priekšā, kuri mums visu cilvēcīgi skaidroja. Mēs "pa kluso" mācījāmies pēc klasiskām metodēm. Es nekomentēšu, kura skola tā bija. Es negribu nosaukt skolu un skolotāju vārdus, jo saprotu, kādā valstī mēs dzīvojām, un es nebrīnīšos, ja pie mums sāks sodīt ar atpakaļejošu datumu.
Mēs mācījāmies pēc padomju laika mācību grāmatām, lai gan eksperimentālās grāmatas jau bija oficiāli apstiprinātas. Dažas mēs vērām vaļā, dažām pat nepieskarāmies. Mums par laimi. Pedagogi zināja, kā ir jāmāca, un mācīja fundamentāli.
Viena no lielākajām problēmām mūsu izglītības sistēmā ir veco klasisko mācību grāmatu neizmantošana. Un gribas pateikt — cilvēki, nu ko jūs mokāties, viss jau sen ir izgudrots pirms jums. Ja ir kādi papildinājumi, tad tie ir minimāli. Skolotājs vienmēr var iedot tos uz darba lapas. Pastāv lieliski, vairākkārt ar laiku pārbaudītie mācību līdzekļi krievu un latviešu valodā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā, ģeogrāfijā un vēsturē - atstājiet tos bērniem! Dodiet bērniem iespēju mācīties ar grāmatām, ar kurām izauga viņu vecāki.
Tomēr es saprotu, ka kādam ik gadu ir jāraksta jaunas mācību grāmatas, jāsaņem subsīdijas, jāatbilst jauniem "Eiropas standartiem". Bet rezultāta mēs strauji kritām bezdibenī.
Pat matemātikā, skatieties, ir ģeniālā mācību grāmata, kuru sastādīja padomju pedagoģe-metodiste Ludmila Pētersone. Ar viņas grāmatu izauga vairākās mūsu cilvēku paaudzes. Kāpēc jācenšas, uzlabot to, kas jau ir ideāls? Vai tiešām mūsu pašmāju mācību grāmatu sastādītāji uzskata, ka spēj pārspēt Ludmilu Pētersoni, Naumu Viļenkinu, Georgiju Dorofejevu? Vai viņiem ir tikai savtīga interese? Tad tā arī būtu teikuši un nemaldinātu plašu sabiedrības daļu.
Es zinu, ka pastāv skolas, kuras slepeni izmanto "nelegālo" mācību literatūru. Paldies Dievam, ka tādas skolas pastāv.
Kad mēs ar bērnu veram vaļā vecās mācību grāmatas, redzam cik interesanti ir uzdevumi, cik aizraujoši viss tiek aprakstīts, cik vienkārša cilvēcīgā valodā ir izklāstītas visnotaļ sarežģītas tēmas. Nerunājot par bērniem, pat mēs ar vīru ar interesi pētām šīs grāmatas. Mana māte ir atradusi vecās mācību grāmatas un mēs tās pasūtījām uz mājām.
Bet iedomājieties — ja mājās vecāki palīdz bērnam apgūt matemātikas programmu, tad cik daudz laika viņi tērē, lai darītu to, kas būtu jādara skolai? Tikmēr bērnam vēl ir dziedāšanas nodarbības, dejas, sports, un tad vēl pastaigas un tikšanās ar draugiem.
Par visu skolu pāriešanu uz latviešu valodu es vispār klusēšu.
Tikai slinkais nesapratīs, ka pret mūsu bērniem tika paveikts noziegums.
Kādas ir alternatīvas? Godīgi sakot, mūsdienās es neredzu nekādas alternatīvas. Protams, var izskatīt Krievijas tālmācības programmu, bet tur ir savi trūkumi. Jebkurā momentā var paziņot, ka izglītība ir jāiegūst tikai ES akreditētās mācību iestādēs. Tāpēc vecāki cenšas neafišēt, ka viņu bērni mācās Krievijas skolā tiešsaistes formātā.
No sistēmas viedokļa viss ir kārtībā. Mīnuss ir klasiskās socializācijas trūkums. Viņi uzdod jautājumus čatā, pedagogs viņiem atbild, bet visas stundas laikā bērni klusē. Nav tiešas saziņas. Pietrūkst dzīvās reakcijas. Bet formulēt savas domas ir ļoti svarīgi. Mutiski izteikties, atbildēt uz jautājumiem. Laikam tas arī nav variants. Kā izteicās viena no mammām: tas ir labākais no sliktākā.
Bez šaubām — izglītībai ir jābūt tikai dzimtajā valodā, pamatojoties uz dzimto kultūru.
Bet ar teicamu latviešu valodas pasniegšanu. Mums bija lieliska latviešu valodas skolotāja. Pat tie, kuriem nebija tās labākās atzīmes, vēlāk bez problēmām izmācījās savās koledžās latviešu valodā. Man bija kursa biedri latvieši, es, savas krievu skolas absolvente laboju viņiem gramatiku. Mums bija ļoti augsts līmenis.
Jā, tikpat lieliski skolotāji joprojām ir. Palika vien daži, kuri saprot, kā pareizi pasniegt latviešu valodu kā svešvalodu. Paradokss — bērniem tagad ir daudz latviešu valodas stundu, bet zināšanu ir ļoti maz. Un tā ir vispārējā tendence. Tas nozīmē, ka ar sistēmu nav viss kārtībā.
Bet pilnībā pāriet uz latviešu valodu, nozīmē nolemt bērnu tam, ka viņš neko nesapratīs nevienā priekšmetā.
Es redzu vecāko klašu bērnus — viņiem nav motivācijas. Viņi sēž stundās, pusi nesaprot. Viņiem zūd interese, beigās viņi atslēdzas no stundas, un pareizi dara. Kā viņš var sēdēt un iedziļināties, ja viņš vienkārši ne vārda nesaprot?
Es joprojām nesaprotu, kā tik interesantu priekšmetu kā dabaszinības, var padarīt tik briesmīgi neinteresantu? Tas nepatīk ne vienam bērnam, nepatīk visai skolai. It īpaši, ja skolotājs pasniedz pēc mācību grāmatas. Bet, ja skolotāja noliktu grāmatu malā un pasniegtu priekšmetu kā pati uzskata par vajadzīgu, bērni paši ar prieku skrietu uz stundu.
Es redzu tikai vienu alternatīvu — dot iespēju atvērt skolu, kurā bērni mācītos dzimtajā valodā ar jebkuras valsts un jebkura laikmeta mācību grāmatām, ja grāmatas ir labas, cienīgas.
Tomēr tas nevienam nav izdevīgi, jo valsts skolas uzreiz paliks tukšas. Ja vien varētu atrast telpas, kurās savāktos pieci-desmit cilvēki, un viņi sēdētu lielā ekrāna priekšā un mācītos Krievijas skolas tiešsaistes platformā. Un viņiem būtu starpbrīži, viņi sarunātos savā starpā, apspriestu apgūto materiālu. Tā būtu sadarbība.
Ja būtu viens pieaugušais, skolotājs, kurš uz vietas uzraudzītu bērnus, sekotu, lai viņi ieslēdz kameru, nesēž telefonos un vienlaikus atbildētu uz jautājumiem un palīdzētu mācībās. Un tas cilvēks, atrodoties klasē un klausoties videostundu, pats varētu uzdot bērniem jautājumus un pārbaudīt viņu zināšanas. Lai bērnu mācītos noformulēt savas domas. Lai viss būtu akreditēts, viss būtu oficiāli.
Bet, lai to realizētu, ir jāatrod vecāki, telpa, cilvēku, līdzekļi, lai nodrošinātu šo izglītības modeli. Tas viss maksā naudu. Turklāt ir jāatrod labu latviešu valodas skolotāju un angļu valodas skolotāju, jo Krievijas skola, protams, ir ļoti laba, tomēr angļu valoda tur tiek pasniegta ļoti vāji. Ko darīt, tā nu tas ir.
Protams, tā ir utopiskā ideja, es to visu atzīstu.
Pašlaik runā, ka arī Krievijā izglītības līmenis skolās ir krities, tomēr, pat ja tā ir taisnība, starp mums tik un tā ir bezdibenis.
Izglītība Krievijā un Latvijā ir ne tikai divas dažādas lietas, tas ir kā debesis un zeme. Dažreiz man ir sajūta, ka sitos kā zivs pret ledu. Ir gadījumi, kad ar pasniedzēju ir iespējams sarunāt, bet mēs visi saprotam, ka pedagogs ļoti riskē. Jo nevar zināt, kādi izrādīsies vecāki, un ja mamma vai tētis "ziņos", skolotājs var pazaudēt darbu.
Jaunie pedagogi nevēlās riskēt. Bet vecākās paaudzes skolotāji vēl ir gatavi to darīt, lai gan daudzi vairs nevar sagaidīt pensiju. Īpaši biedē pakāpeniskā krievu valodas izspiešana no skolas programmas visos mācību līmeņos.
Pirmajā klasē krievu valoda un krievu lasīšana jau ir apvienotas, tas ir viens priekšmets, kuram ir piešķirtas trīs stundas. Ja tas nav atklāts aicinājums asimilācijai, tad kas tas ir?
Vai trīs stundas nedēļā ir pietiekami, lai skolotājs iemācītu bērnu rakstīt, lasīt, domāt, spriest, secināt dzimtajā valodā? Par ko mēs varam šeit runāt?
Izglītība Latvijā ir mūžīgās sāpes. Es, godīgi sakot, neticu, ka ir iespējams realizēt nopietnas pārmaiņas.
Un es nebūšu pārsteigta, ja valdība vēl kaut ko izdomās un vispār aizliegs krievu bērniem mācīties dzimto valodu, padarot to par otro svešvalodu.
Ņirgāšanās nepazīst robežu, īpaši, ja mocītājs ieiet azartā — psiholoģijas likums. Es pazīstu cilvēkus, kuri pameta Latviju tieši izglītības dēļ. Starp citu aizbrauca uz to pašu Baltkrieviju, kur algas ir zemākas un nav eiro, tomēr izglītība saglabājās augstā līmenī.
Šie cilvēki izvēlējās bērnus, viņu izglītību, upurējot materiālo labklājību. Un, manuprāt, tā ir pareiza un attaisnota izvēle. Izvēle par labu nākotnei.