Šodien Eiropas Savienības valstīm trūkst zināšanu par latviešu kultūru un literāro daiļradi. Pavisam citādi ir bijis Padomju Savienībā, kur PSRS tautu literatūras tulkošana un izdošana bija svarīga kultūras politikas sastāvdaļa. "Padomju okupanti" publicēja latviešu dzejniekus un rakstniekus ne tikai pie sevis, bet arī atklāja tos pasaulei. PSRS tulkoja un izdeva latviešu darbus amerikāņiem un japāņiem, dāņiem un ungāriem. Šodien Eiropas Savienība neko līdzīgu priekš Latvijas nedara.
Latviešu dzejniekus un rakstniekus zināja un mīlēja arī aiz Latvijas PSR robežām. Pietiek vien paskatīties uz mūsdienu Krievijas pilsētu ielām. Daudzi objekti tajās ir nosaukti par godu izciliem rakstniekiem-latviešiem.
Latvijai vistuvākā Raiņa iela atrodas Pitalovā, Pleskavas apgabalā. Izcilā latviešu literatūras klasiķa vārdā ir arī nosaukts grezns bulvāris Maskavas ziemeļrietumos un ielas Minskā, Erevānā, Pleskavā, Doņeckā, Dņepropetrovskā, Ņižņijnovgorodā, Kazaņā, Kijevā, Astrahaņā, bet Novosibirskā — šķērsiela. Slobodskas pilsētā Kirovas apgabalā jau gandrīz trīs desmitgades darbojās Raiņa muzejs.
Tagad apskatīsim Vili Lāci. Klasiķis romānists, izcilā reālistiskā romāna "Zvejnieka dēls" autors. Par godu šīm rakstniekam Maskavas ziemeļrietumos (Tušino) ir nosaukta iela. Rīgā autors pat bija saticis ceļotājus no Maskavas, kuri dzīvo šajā ielā un lepojas ar to.
Vai mūsdienu Briselē vai Strasbūrā, Berlīnē vai Parīzē ir ielas, kas nosauktas par godu latviešu literatūras klasiķiem? Nav, lai gan Eiropas ierēdņi vispārēji sludina Eiropas tautu brālību.
Tādā gadījumā kāpēc ES brāļiem nav intereses par zīmīgām latviešu kultūras parādībām?
Katrs sēž savā stūrī un neko nevēlas dzirdēt par kaimiņa sasniegumiem. Bet, ja arī interesējas, tad tikai atzīmes pēc.
Padomju Latvijā tulkošanas nozare zēla un plauka. Vieni no pirmajiem 1940. gadā Latvijas PSR tika pārtulkoti Konstantīna Fedina romāns "Sanatorija "Arkturs"", Mihaila Šolohova romāns "Klusā Dona", kā arī Maksima Gorķija darbi "Māte", "Dibenā" un triloģija "Bērnība".
Protams, kā viens no pirmajiem līdz latviešu lasītājam nonāca Nikolaja Ostrovska brīnišķīgais romāns "Kā rūdījās tērauds", kurš — lieliskā tulkojumā — kļuva par latviešu padomju skolnieka goda kodeksu. Pēc Lielā Tēvijas kara bija īpaša interese par Puškina poēziju, Čehova dramaturģiju, Tolstoja un Dostojevska romāniem. Manis nosaukto četru krievu literatūras korifeju sacerējumu krājumi latviešu valodas tulkojumā tika izdoti drīz pēc 1945. gada.
PSRS tautu brālība paredzēja arī rakstnieku un lasītāju brālību.
Padomju Savienībā kultūras stratēģija paredzēja jebkādu nacionālo un valodas nesaskaņu novēršanu. Tai skaitā arī literatūrā. Mērķis bija ļaut padomju tautām brīvi iepazīties ar viens otra literatūras jaunumiem. Šim nolūkam tika attīstītas literārās tulkošanas skolas. Tulkotāji bija labi apmācīti, un paši kļuva par augsti kvalificētiem filologiem un pazīstamiem dzejniekiem.
Bez pārspīlējuma varam teikt, ka tulkošanas māksla PSRS laikā tika plaši attīstīta. Tie ir tikai daži pazīstami tulkotāji — Ojārs Vācietis, Anna Bauga, Imants Auziņš, Laimonis Kamara, Andris Vējāns (īstā vārdā Donats Kalnačs), Knuts Skujenieks, Māris Čaklais, Andrejs Upīts, Alfons Sukovskis, brāļi Kārlis un Rūdolfs Egles un daudzi citi.
1940. gadu otrajā pusē latviešu valodā sāka tulkot igauņu, armēņu, gruzīnu, baltkrievu, lietuviešu un ukraiņu literatūras klasiķu darbus. Padomju laikā latviešu lasītājs iepazina pazīstamo PSRS rakstnieku un dzejnieku literatūras daiļradi. No kabardiešu valodas latviešu valodā tika pārtulkota Aļima Kešokova proza un dzeja. No kazahu valodas tulkoja rakstnieka un dramaturga Muhtara Auezova darbus. Latviešu publikas rokās nonāca moldāvu klasiķu mākslas darbi, piemēram, Jona Druces. Īpaša uzmanība tika veltīta Vidusāzijas dzejnieku tulkošanai. Tā latviešu valodā tika izdoti padomju tadžiku literatūras pamatlicēja Aini Sadriddina darbi. Netika aizmirsta arī tatāru literatūra. Padomju laikā latviešu valodā tika pārtulkots praktiski viss nozīmīgā tatāru dzejnieka Musas Džalila mantojums.
Padomju laikā latviešu un ārzemju literatūras saikne auga un nostiprinājās ar katru desmitgadi. Ikgadējie literāro darbu tulkojumi no angļu, vācu, franču, spāņu un skandināvu valodām kļuva par dzīves normu. Rakstnieku kontaktu ģeogrāfijā nezināja robežas. Drīzumā latviešu valoda aizveda arī līdz Indijai. Pirmspadomju laikā latviešu lasītāju vidū patieso interesi izraisīja spilgtā indiešu dzejnieka Rabindranata Tagora pārtulkotie darbi (padomju lasītājam viņš ir pazīstams ar dzejoli “Pūkainā kamene…”, kas čigānu dziesmas formā skanēja Eldāra Rjazanova drāmā “Nežēlīgā romance”).
1950.–1960. gados, kad Latvijas PSR un Indijas kultūras sakari kļuva par abpusējām, indieši atklāja pazīstamas padomju dzejnieces Mirdzas Ķempes vārdu — dzejoļa “Neru pelni” autori. Rabindranata Tagora dzeju daudz un produktīvi atdzejoja tulkotājs Kārlis Egle. Savukārt indiešu filologs, austrumpētnieks un sabiedriskais darītājs Suniti Kumars Čaterdžijs iepazīstināja Indijas lasītāju ar Raiņa daiļradi.
Latviešu rakstnieku personīgiem kontaktiem ar ārzemju kolēģiem bija liela nozīme starptautisko literāro sakaru attīstībā.
Latviešu dzejnieki uz rakstnieki bieži devās uz ārzemēm kultūras dekāžu un citu līdzīgu pasākumu ietvaros. Ārzemju rakstnieki arī bieži apmeklēja Latvijas PSR. Tas viss dažādoja un bagātināja vietējo kultūras dzīvi.
Par šādu ilgstošo kultūras sakaru rezultātu kļuva literatūras krājumu izdošana. Piemēram, 1972. gadā Polijā poļu valodā tika izdota latviešu poēzijas antoloģija "Saullēkts virs Daugavas". Poļu valodā tika izdoti arī Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā un Jāņa Pētera labākie dzejoļi.
Ungāri arī nepalika malā. Ungārijā 1977. gadā tika izdots "Latviešu klasiskās literatūras krājums". Bet Bulgārijas tautas republikā 1979. gadā gaismu ieraudzīja krājums "Latviešu stāsti" bulgāru valodā. VDR lasītāji ar latviešu rakstnieku darbiem iepazinās 1978. gadā. Krājums "Zem putna spārna" iznāca lieliskā vācu valodas tulkojumā.
Tomēr latviešu autorus lasīja ne tikai sociālistiskā bloka valstīs.
Latviešu literatūra izsita sev ceļu arī uz kapitālistiskajām valstīm.
ASV 1982. gadā angļu valodā tika izdota "Latviešu poēzijas antoloģija". 1980. gadā dāņu valodā tika izdota latviešu dzejnieku dzejoļu izlase.
Daudzi latviešu rakstnieku darbi regulāri tika iekļauti padomju literatūras krājumos, piemēram, almanahā "Zvaigznes stunda", kas1980. gadā tika publicēts ungāru valodā.
Interesanti, ka Padomju Valstī latviešu vārda māksliniekus tulkoja ne tikai krievu, bet arī angļu valodā.
Maskavā izdevniecībā "Progres" secīgi tika publicēti tādi latviešu autori kā Andrejs Upīts, Imants Ziedonis, Alberts Bels, Visvaldis Lāms, Zigmunds Skujiņš un citi. Maskavas tulkotāji tulkoja latviešu daiļradi ne tikai angļu valodā, bet arī citās Eiropas valodās. 1970.–1980. gados palielinājās izdevniecību interese par latviešu folkloru, īpaši par pasakām un teikām.
Un kā "ķirsītis uz kūkas" — padomju laikā latviešu literatūra nonāca līdz pat Ķīnai. Andreja Pumpura eposa "Lāčplēsis" pirmais izdevums ieraudzīja gaismu lecošās saules valstī 1954. gadā, un kopš tā laika eposs vairākās reizes tika izdots atkārtoti. Bet 1981. gadā japāņu lasītājs dzimtajā valodā varēja iepazīties ar Raiņa dzejas krājumu. Bet par visas padomju ēras laikā tulkotāko latviešu autoru palika Vilis Lācis, kuru tulkoja pat tādās eksotiskās valodās kā bengāļu un birmiešu.
PSRS tautu literatūras tulkošana bija sistēmas daļa. ES valstīs diez vai ir tik labi pazīstamas ar latviešu kultūru un literāro daiļradi. Un pat pavirši nebūs pazīstami. Tomēr lieliskie latviešu rakstnieki, dzejnieki un dramaturģi pakāpeniski tiek aizmirsti gan Krievijā, gan postpadomju teritorijās. Šobrīd ir populāras citas tēmas, citi tēli. Talantīgie rakstnieki bagātina tautas un valsts gaišo tēlu citu tautu acīs, bet rusofobi un ultranacionālisti, visdrīzāk, mēģina panākt pretējo efektu. Bet tas jau ir personīgās izvēles jautājums.