Krievijas prezidenta Vladimira Putina apgalvojums, ka liberāla ideja sevi izsmēlusi, izsauca lielu rezonansi visā pasaulē. Krievijas līderim atradās negaidīti domubiedri: Latvijas iedzīvotāju vairākums gluži kā Vladimirs Putins nonāca pie secinājuma, ka liberālas reformas negatīvi ietekme valsti un ir pretrunā ar latviešu interesēm. Rodas interesanta tendence: latviešu vidē sāk parādīties antiliberālās idejas, kuru potenciālais līderis pasaulē ir... Krievijas prezidents.
Londonas Ekonomikas augstskolas lektore latviete Liene Ozoliņa Mančestras universitātes izdevniecībā izdevusi grāmatu “Pacietības politika: nodarbinātība, postpadomju taupība un brīvības ētika”. Savā pētījumā Londonas Ekonomikas augstskolas lektore skaidro, kāpēc Latvijas iedzīvotāji neprotestēja pret patiesi sadistisku “jostu savilkšanas” politiku, kuru realizēja Latvijas valdība 2008.-2009. gada krīzes risināšanai.
Grieķijas iedzīvotāji rīkoja streikus, protestēja un mainīja valdību daudz maigāku pretkrīzes pasākumu dēļ nekā Baltijas valstīs. Latvijas iedzīvotāji pacieta masveida atlaišanu, algu un sociālo pabalstu samazināšanu, slimnīcu likvidēšanu, valsts atteikšanos palīdzēt hroniskiem slimniekiem, daudzbērnu ģimenēm un pensionāriem.
Visa pasaule ar izbrīnu vēroja fenomenālo Latvijas iedzīvotāju pacietību, bet Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Pasaules banka uztraucās: vai iedzīvotājiem tas nebūs pārāk liels slogs?
Liene Ozoliņa vispusīgi izpētīja šo fenomenu un nonāca pie netriviālām un skumjām sekām, ka diemžēl Latvijai nav ar ko lepoties.
Latvieši necēla barikādes un negāza valdību par tās kanibālisku politiku, jo pazaudēja ticību Latvijas valstij, samierinājās ar tās vienaldzīgo un nežēlīgo attieksmi pret savu tautu, un par savas dzīves stratēģiju izvēlējas emigrāciju.
“Neoliberālās reformas ir vājinājušas valsts ideju Latvijas sabiedrībā. Tas izpaužas arī kā doma, ka nav nekā, ko no valsts gaidīt. Un šādā ziņā vāja sociālā aizsardzība no valsts puses vienā brīdī var kļūt par draudu valsts drošībai,”— intervijā populārākajam nacionālistiskajām laikrakstam “Latvijas Avīze” stāsta Ozoliņa.
Pēc socioloģijas doktora vārdiem (kura pirms 9 gadiem, krīzes vidū, pameta Latviju kopā ar ģimeni), “aizbraukšana no valsts ir risinājuma meklēšana individuālā līmenī, atbildības uzņemšanās par problēmu, kas, īpaši pēc krīzes, nebija pašu indivīdu radīta”.
Latvijas valsts pati sašķeļ nāciju, atbalsta un solidaritātes vietā mudinot glābt sevi pašiem. Tāpēc pret valsti iedzīvotāji izjūt neko citu ka sarūgtinājumu. Cilvēki turpina aizbraukt, lai gan krīze ir beigusies, jo kā socioloģei skaidroja Latvijas emigranti “Anglijā tu vari justies kā cilvēks”.
Intervija ar Ozoliņu “Latvijas Avīzē” ir tikpat nozīmīga, ka socioloģes monogrāfijas izdevums Mančestras universitātē.
Latviskajā vidē izplatās viedoklis, ka Otrā Latvijas Republika gandrīz 30 gadus gāja pa nepareizu ceļu un nonāca pie nepatīkama rezultāta.
Pati socioloģe intervijā ironizē par Latvijas ekonomikas “veiksmes stāstu”, kas patiesībā nozīmēja veiksmi bankām, bet iedzīvotājiem milzīgus finansiālus, sociālus un psiholoģiskus zaudējumus.
Krīzes gadiem intervijā tiek veltīta īpaša uzmanība, tomēr Ozoliņa noliedz ne tikai, pretkrīzes politikas veiksmi, bet arī visu Latvijas postpadomju desmitgažu “veiksmes stāstu”. Pēdējās desmitgadēs valsts attīstījās saskaņā ar liberālisma dogmām, tas ir bez jebkādām rūpēm par iedzīvotājiem.
Deindustrializācijā, laikā, kad simtiem cilvēku palika bez darba, tāpēc ka rūpnīcas un fabrikas “neiekļāvās tirgū”, bet valsts neko nedarīja, lai palīdzētu tās saglabāt. Restitūcija, kad cilvēkus izdzina uz ielas pirmspadomju mājokļu īpašnieki. Sociālo programmu un sociālo izdevumu samazināšana, lai apmierinātu SVF prasības un saglabātu augstas vietas makroekonomikas stabilitātes reitingos.
Tieši augstās pozīcijas reitingos tika sauktas par Latvijas “veiksmes stāstu”. Ar tiem bija pieņemts lepoties, tie attaisnoja jebkurus līdzekļus. Noliegt “veiksmes stāstu” varēja tikai “Kremļa propaganda” un krievu “piektā kolonna”.
Šodien vadošais nacionālais izdevums atļaujas uzdot jautājumu: pie kā neoliberālās reformas noveda Latviju? Darba vietas tiek likvidētas, valdība ik gadu atkārto, ka “kaut kas ir jādara pašiem”, un latvieši paklausīgi atrod darbu Anglijā un uz visiem laikiem atvadās ar Latviju.
Liberālisma ceļš liek latviešiem, ka etnosam pazust Rietumeiropas sabiedrībās, nācija izklīst, jo valsts neizrāda interesi par tautas vajadzībām. Nākotnē valstij nav nekādas perspektīvas.
RuBaltic.Ru rakstīja par šo problēmu no pašiem pirmsākumiem, bet šobrīd šādas domas formulējas latviešu vidē un izplatās caur latviešu galvenajiem ziņu avotiem. Tā ir principiāli jauna situācija.
Maz kas vel gaidāms. Ja Latvijā antiliberālas domas pauž emigrants-intelektuālis, kas kritiski novērtē situāciju dzimtajā valstī, tad Igaunijā šo domu piekritēji jau atrodas pie varas. Tur no parlamenta ēkas iznesa Eiropas Savienības karogus, jo pēc valdošas partijas līdera uzskatiem, Eiropas integrācija nedeva Igaunijai nekādu labumu — tikai iznīcināja Igaunijas ekonomiku.
Neatkarīgi no Krievijas prezidenta Vladimira Putina arī Baltijas valstis nonāk pie secinājuma, ka “liberāla ideja ir novecojusi un nonākusi pretrunā ar lielākas iedzīvotāju daļas interesēm”.
Spītīgākie apoloģēti, saistībā ar Putina frāzi apgalvos, ka latviešu un igauņu vilšanās viņu valstu liberālajā attīstības modelī ir “Kremļa propagandas” rezultāts. Tas nelīdzēs.
Šie cilvēki pieradināja pie fakta, ka, runājot par “Kremļa propagandu”, viņiem nav ko iebilst.