Politika Politika

Gaman-Golutvina: Austrumu partnerība sagrauž valstu subjektivitāti

Attēla avots: eu2013.lt
 

Līdz nākamajam „Austrumu partnerības” sammitam, kurš notiks 2015.gada 15.maijā Rīgā palika mazāk par gadu. Latvijā, kā valstī, kurā pārņemj šo riskanto stafetu no Lietuvas, jau sākās aktīvas diskusijas par to, ka lai šo sammitu pavadīt droši, bet ražīgi. „Austrumu partnerības” attīstības perspektīvas RuBaltic.Ru portāls ir apspriedis ar Krievijas politisko zinātņu associācijas prezidentu, MGIMO Universitātes salīdzināmās politologijas katedras vadītaju, profesori Oksanu GAMAN-GALUTVINU:

-Oksana Viktorovna, tieši pusgads ir palicis līdz Latvija kļūs par ES priekšēdētāju. Starp pieteiktām prioritātēm ir Austumu partnerības sammits. Vai pēc Viļņas sammita šā programma nav sevi izskaudusi?

- Atbile uz Jūsu jautājumu ir atkarīga no tā, kā šo programmu saprast. Vispirms Austrumu partnerības programma (teiksim Prāgas sammita redakcijā) ir bijusi par diezgan amorfu projektu, formāli mērķēto uz valsts institūtu, likumdošanu, Baltkrievijas, Ukrainas, Moldavas, Armēnijas, Azerbadžanas un Grūzijas biznes-sfēras eiropeizāciju. Bet faktiski šajā projektā bija arī ģeopolitiskā uzstādīšana – vērst šo bijušo padomju republiku attīstību kustiību no Krievijas vektora – Eiropas pusē.

Viļņas sammita laikā ģeopolitiskais komponents dominēja lielā mēra pateicoties lietuvu vadības ierosmei. Es pat teiktu, ka tā bija visu šo Eiropas ierosmi pakļavusi sev.

Manuprāt, šāds ģeopolitiskā Austrumu partnetības formāts bija sākotnēju maz dzīvotspējīgs. Maz dzīvotspējīgs viņš bija vismaz tāpēc, ka tāda loģika, tuva „aukstā vara” loģikai, bija izskaudusi sevi vēl pagājušā gadsimta beigās. Kaut gan Viļņā un dažās citās austumeiropas galvaspilsētās vēl ir pieņemts domāt šajās kategorijās, bet visumā likās, ka pēdejo desmitgadu laikā mēs būvējām Krievijas un rietumvalstu attiecību arhitektūru atbalstīgu jaunajiem principiem.

-Sanāk, Rietumos kādreizejie ģeopolitiskās konfrontācijas principi ar Krieviju paliek aktuāli?

-Ne gluži tā. Arī Eiropā ne visiem ir izdevīga mūra erekcija starp ES un Krieviju. Pirmkārt to vēlas Austrumeiropas konservātori, kuriem konflikts ar Krieviju kalpo par darbarīku reitinga palielināšanai. Novērtējiet Eiroparlamenta vēlēšānu rezultātus: Baltijas valstīs labējās parijas guva neticamus panākumus.

Rietumeiropas valstu motīvi tagadējā konfrontācijā ar Krieviju un Austumu partnerības attiecības programmā ir ne gluži vienvērtīgi. Kā es redzu, politisko-ekspertu „vecās Eiropas” sabiedrības vidē pastāv patiesīga pārliecamība par Eiropas vērtību universalitāti un parliecamība par šo vērtību vispārējo atbalstu Ukrainā. Patiesi, tagadnes ģeopolitiskā krīze ir koriģējusi Eiropas idealistu ieskatus. Turklāt, pastāv arī Ukrainā esošo saistību ar Krieviju un to interešu post-padomju telpu nenovērtēšana. Kas faktiski bija izcēlies eksperta lomā vērtējot Ukrainu un post-padomju telpu visumā? Galvenokārt, tā pati Lietuva ar savu arhaisku uzskatu uz starptautiskām attiecībām. Tomēr sistemātiska un objektīva ekspertīze par Ukrainas stāvokli asociacīvās vienošans parakstīšanas priekšavakarā organizēta nebija. Darbs tika veikts pēc šablona, kurš pavisam nederēja šādam notikumam.

Galu galā, ES augsprātīgi ignorēja saucienus izbūvēt trīspusīgu Krievijas-Ukrainas-ES dialoga formātu un vēlāk nepastāvēja uz vienošanos starp Janukoviču un opozīcijas izpildību, garantu par kuru viņi paši bija izcēlušies – to gan nedrīkst izmest no rēķina.

Tagad Eiropa (ne bez austrumeiropas valsts iekārtu līdzdalības) izlikās tik ievilkta „jaunās Ukrainas” būvēšanā, ka risķē zaudēt savu imidžu. Bijušo tēlu un autoritāti var tagad atgūt tikai saskanīgā atsiešanās tagadnes pretrunu kamola processā. Viens no instrumentiem šo mērķā atrisināšanai var būt programmas „Austrumu patrerība” pārskaņošana.

- Vai ir tam iespējas tieši Rīgas „Austrumu partnerības” sammitā?

-Jā, bet šeit ir svarīgi lai Latvijas vadībai pietiktu politiskā brieduma un lai sagatavošanās sammitam nekopētu nesekmīgu Lietuvas pieredzi. Maija beigās es piedalījos Baltijas foruma diskusijās Jūrmalā tieši par programmas „Austrumu partnerības” nākotnes tēmu. Forumā tika izteikti dažādi viedokļi. Piemēram, dažas pozīcijas, kurus izteica Ārlietu ministrijas parlamenta sekretārs, bija itkā norakstītas no Lietuvas valdošo aprindu runām par Eiropas demokratisko robežu aizsardzības vajadību. Vienkārši sakot, tā ir absolūti novājināta demagogiska pozīcija, kas ir diezgan paredzami, ja ņemt vērā, ka Latvijas vēstnieks „Austrumu parnterības” jautājumos ir Juris Poikans – non-grata persona Krievijā.

Bāzei šim atturīgam optimismam ir tāds apstāklis, ka vairākums klātesošo, kurā kārtā bija ari Eiropas eksperti un politiķi, runāja par „Austrumu partnerības” programmas revidēšanas vajadzību, par Krievijas-Ukrainas-ES trialoga vajadzību un par vispusējo kompromisa meklēšanu.

- Jūs arī bijāt tur prezentējuši savu referātu un prognozējāt, ka starptautiskā iekārta Eiropā lielā mērā ir atkarīga no Rīgas sammita rezultātiem. Kādi scenāriji šeit ir iespējami?

- Ja tomēr Eiropā kompromisa vēlēšana dominēs, ja Latvijā apzinās par visu atbildību, saistītu ar priekšsēdātību, tad mums šķiet, Rīgas „Austrumu partnerības” sammits var kļūt par būvvietu priekš jaunām, kompromisa formāta savstarpējām ES un post-padomju valstu attiecību aprobāciju ,tajā skaitā arī ar Krieviju...

- Diezgan optimistiski un atgādina „kopigās Eiropas mājas” ideju. Kā izterējās Eiropas kolēģi pret šo ideju?

- Dažādi. Atklāto skepsisu es neesmu ieraugusi, jo visi saprot, ka pārmaiņas ir vajadzīgas, tomēr atseviški Eiropas eksperti nepalaida garām iespēju kritizēt Krievijas pozīciju, pieteicot, ka attiecība pret „Austrumu partnerību” un post-padomju valstīm ir jāmaina nevis Eiropā, bet Maskavā. Bet pēc maniem ievērojumiei, lielā dalībnieku daļa bija vienprātīga par kompromisa stratēģiju un savstarpējās attiecibās vajadzību.

Latvijas dalībniekiem bija īpaša interese šim referātam, vēlāk mēs turpinājām diskusiju priekštelpās. Domāju latviešu politiķi un eksperti tomēr paņēma vērā mūsu bažas.

-Turklāt, protams, iznākums ir ļoti svarīgs priekš rudens vēlēšanām Latvijā: ja pie varas paliek esošie politiskie spēki, tad attiecību varbūtība izbojāt attieciības starp Laviju un Krieviju daudzkārt izaug. Ja Latvijas priekšsēdātība vienkārši atspoguļos Lietuvas politiku – sāksies bezgalīga konfrontācija, kura galu galā trāpīs gan pa ekonomiskām attiecībām starp Latviju un Krieviju , gan pa kārtējo iedzivotāju maķiem. Tajā pašā laikā Latvijai ir dauzd bīstamīgāk provocēt Krieviju, nekā Lietuvai: nav vērts aizmirst, ka daļa no Krievijas tranzīta caur Lietuvu ir ampēram 30%, bet caur Latviju 80%.

- Šī cipari ir vairāk, nekā izteiksmīgi. Bet ja rudens vēlēšanu rezultāta Latvijā paliks esošie politiskie spēki, kuros nav stimula kompromisam „Austrumu partnerības” ietvaros, kas, šajā gadijumā, gaida Eiropu un post-padomju telpu?

- Tas ir visbēdīgākais scenārijs no tiem, uz kuriem mēs bijām vēruši mūsu Eiropas kolēģu uzmanību Jūrmalā. Šādā notikumu attīstībā „Austrumu partnerība” paliks par valsts subjektivitātes iznīcināšanu instrumentu. Tādu „Austrumu partnerības” efektu jau pilnā mērā pārdzīvoja Ukraina. Pie valsts varas stāv puslikumīgs prezidents-oligarhs, kurš bija izvēlēts tādu vēlēšanu rezultātā, kuras pat nebija izturētas visā valsts teritorijā. Valdības locekļi ir ministri, kuri bija apliecināti Majdana pūlī. Politisko procesu jauprojām ietekme labēji ekstremiskie politiskie spēki. Vienotā Ukraina kā agrākais starptautisko attiecību subjekts vairs neeksistē: Krima pievienojās Krivijai, dienvid-austumos ir proklamētas savaldīgas valdības iestādes.

Un, ir diezgan iespējams, ka ar šo Ukrainas teritorijas dalīšana nebeigsies. Atcerēsimies, no kā viss sākās? No tā, ka sasildītā ar eiro-integracionālajām fantāzijām sabiedrība atbildēja uz atteikumu parakstīt asociatīvo vienošanos ar ES, izmantojot protestu Majdanā. Ir acīmredzami, starp citu, ka jaun-atnākušā „revolucionārā valsts” arī nolēma neparakstīt asociācijas ekonomisko daļu – ne tikai Jaceņuks, bet arī Poroshenko bija atlikuši lēmumu par šo daļas parakstīšanu. Sanāk, ka Poroshenko valsts lēmums – atlikt asociācijas parakstīšanu ar ES, pieņemtais pagājušā gada novembrī bija pilnīgi pamatots.

Ja post-padomju valstu ģeopolitiskā ievilkšana ES ietekmes turpināsies, tad kurš var garantēt, ka nenoviks jaunie konflikti? Kā, piemēram, reaģēs uz Moldovas ES ascociācijas parakstīšanu Krievijā orentētā Piedņestra? Diez vai tas būs mierīgs klusums, ievērojot to, ka Ķišeņova neatzij Piedņestras neatkarību.

Vai arī paņemt, piemēram, Baltkrieviju. Eiropa tagad cenšas flirtēt arī ar Minsku, piedāvājot jaunus sadarbības formātus. Atcerēties kaut arī šogad parādīto „Laicīgo fāzi”. Starp citu, Eiropas un Minskas dialogs notiek līdz ar aktīvu Lietuvas diplomātijas palīdzību, kura jau Ukrainā bija demontrējusi, uz ko ir spējiga.

Turklāt ir jāsaprot, ka ja gadijumā Baltkrievija būs Krievijas un ES priekšgalā, un viņa „pārslēgsies” uz Eiropas pusi, valstī var sāgties haoss ar turklāto vienotās teritorijas sairšanu vel vairāku, neka Ukrainā, jo baltkrievi diez vai akurāti dosies Eiropā.

Tāpēc turklākā „Austrumu partnerības” attīstība arī pec Viļņas loģikas ir strupceļš. Krievijā to saprata no paša sākuma, bet Eiropā par to dzirdēt negribēja. Tagad ir iespēja novērtēt Ukrainas „dzirdes trūkuma” sekas un ieraudzīt visu to haossu, kurā ar briesmīgu ātrumu krīt šī valsts.

Raksts ir pieejams citās valodās: