Latvijā sacēlās jauns cīņas vilnis par latviešu tiesībām savā valstī runāt tikai dzimtajā valsts valodā. Valsts prezidents Egils Levits pauda sašutumu, ka latviešu jauniešus nepieņem darbā bez krievu valodas zināšanām. Tomēr kārtējo reizi viss aprobežosies tikai ar sašutumu. Pēc 30 neatkarības gadiem iznīcinot lielāko rūpniecības daļu, Latvija pati radīja "padod-atnes" ekonomikas modeli, kurā klienta vēlmes ir likums, bet klienti ar vien biežāk runā krieviski.
"Nevar būt tā, ka cilvēkam, meklējot darbu, kur tas nav vajadzīgs, prasa krievu valodas zināšanas. Tā ir latviešu diskriminācija pašiem savā zemē, un tas nav pieļaujams, " nesen paziņoja Latvijas prezidents Egils Levits.
Valts prezidents ne pirmo reizi piedāvā atbrīvoties no krievu valodas faktora Latvijas darba tirgū. Viņš arī nav vienīgais. Latviešu nacionālradikāļi vairākkārt iniciēja likumu, kas aizliedz atteikt nodarbināt Latvijas pilsoņus pamatojoties uz svešvalodu nezināšanu.
Valsts prezidenta Levita un latviešu nacionālistu iniciatīva, protams, saņem nacionāli konservatīvā elektorāta atbalstu, tomēr tās pamatā nav nekādas jēgas. Ja darba devējs nevēlas nodarbināt personu, kura nesaprot krievu valodu, viņš atradīs simtiem citu iemeslu, lai atteiktu darba meklētājam.
"Patriotiem" tā ir bezizejas situācija.
Latvija pati padarīja savus pilsoņus par krievu valodas gūstekņiem, iznīcinot lielo rūpniecību kā "padomju okupācijas mantojumu", un pārorientēja savu ekonomiku pakalpojumu sfērā.
Bet kas ir pakalpojumu sfēra? Tas ir kad "klientam vienmēr ir taisnība", "kurš maksā, tas arī pasūta mūziku" un "jebkura kaprīze par jūsu naudu".
Ja pakalpojuma saņēmējs ir krievvalodīgs, tad ar viņu ir jārunā krieviski. Ja principiāli runā tikai latviešu vai angļu valodā, klientu pārņems neprincipiāli konkurenti.
Ja likuma kārtībā piespiest Latvijas biznesu pāriet uz latviešu valodu, klienti aizies uz citām valstīm, kur to apkalpošanā nav iejaukta politika. Neko nepadarīsi, tā ir tirgus ekonomika: pieprasījuma un piedāvājuma likumi gan pasaulē, gan Latvijā darbojās vienādi.
Tāpēc viss ir tā kā ir. Latvijā 38% iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu, bet lielākā daļa vidējā un vecākā gada gājuma latviešu to atceras, jo mācījās krievu valodu skolā. Jau 30 gadus Latvija liek likmes uz tirgus ekonomiku: banku sektors, nekustāmā īpašuma operācijas, mazumtirdzniecība, tūrisms uz pārējās apkalpošanas sfēras – ir 60% no Latvijas IKP. Kur ir vislielākais šo pakalpojumu tirgus? Postpadomju telpā.
Galvenokārt tā ir Krievija, kā arī Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna – vārdu sakot, valstis, kurās plaši tiek lietota krievu valoda. Un Latvijā to plaši pārzina. Mums prece – jums pircējs: šādi tiek veidota apkalpošanas sfēras ekonomika.
Visvairāk no šāda ekonomikas modeļa cieta latviešu jaunieši, kuri pašu "latviskā Latvijā" paliek nepieprasīti.
Krievu valoda skolās vairs netiek pasniegta, jo tas bija "okupācijas mantojums". Ražošanas ekonomika, kurā valoda nav tik svarīga, "otrās neatkarības" laikā Latvijā tika iznīcināta, bet klientu apkalpošanai bankās, restorānos un viesnīcās ir nepieciešamās krievu valodas zināšanās.
Daļēji situāciju glābj valsts sektors: krievu valodas nesēji nevar būt pieņemti amatam valsts sektorā. Bet birokrātiskais aparāts nav no gumijas, ja bezgalīgi to uzpūsts, zem tā smaguma sabruks visa ekonomika. Tāpēc valsts dienests nevar būt izeja visiem latviešu jauniešiem, bet tikai tiem, kam ir ietekmīgi vecāki, bet tiem, savukārt – sakari.
Ko darīt tiem, kuri palika apkalpošanas sfēras ekonomikā? Vai nu mācīties krievu valodu (piemēram, Rīgā daudzas bankas piedāvā valodu kursus jauniem darbiniekiem), vai arī emigrēt uz Rietumeiropu. Paveicās, ka Latvijas skolās pasniedz angļu valodu, Eiropas Savienībā ir vienots darba tirgus, ES iekšējās robežās ir atvērtas ņemot vērā pandēmijas ierobežojumus, bet lielajās Eiropas ekonomikās tradicionāli ir pieprasīts lēts darbaspēks no austrumiem.
Tādējādi, izriet, ka Latvija pati sevi atbrīvo no jauno latviešu paaudzes un nolemj titulnāciju izmiršanai.
Vienas darba vietas latviešu dzimtene atņēma, aizverot tās, bet citas aizliedzot mācīt krievu valodu.
Izlabot situāciju, mainot Latvijas ekonomikas struktūru, nav iespējams. Pavasarī Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš paziņojis par "jaunās industrializācijas" mērķi, par ko viņu joprojām izsmej. Ne viens solis Latvijas rūpniecības ekonomikas atdzimšanai netika sperts. Bet ko padarīsi, lauzt – nav būvēt.
Rezultāts: "latviskā Latvijā" jauniešiem ir divi ceļi – mācīties krievu valodu vai emigrēt. Skaidrs, ka nacionāli noskaņotie biedri nav ar to apmierināti. "Jo vairāk cilvēku, kas runā krieviski, nomirs, jo labāk ies latviešu valodai", Latvijas prezidenta uzrunas dienā par problēmu paziņoja nacionālistiski noskaņotā Saeimas deputāta palīdze.
Aiz šīs zooloģiskās rusofobijas slēpjas dziļš nepilnības komplekss un sava bezspēkā apzināšanās. Latvieši kā nācija izmirst, bet viņu valoda izzūd.
Un vainīga šajā situācijā ir tā pati "latviskā Latvija", kādu to veidoja gadu desmitiem cīnoties ar "okupācijas mantojumu".