Latvijas deindustrializācija pēc PSRS sabrukuma — tā ir nepatiesība, kuru izplata ar mērķi diskreditēt valsti, pierāda Džordža Sorosa fonda sponsorētais Latvijas izdevums. Šim apgalvojumam ir fenomenāls raksturs ne tikai tāpēc, ka organizācija, kura sauc faktu pārbaudi par savu specializāciju, manipulē ar datiem, mēģinot noliegt acīmredzamo. Latviešu sabiedrības zemapziņā notiek pārmaiņas: sabrukušas padomju rūpnīcas agrāk tika sauktas par sasniegumiem un Baltijas valstu ienākšanas simbolu pēcindustriālajā ekonomikā, bet tagad patentētie liberāļi mēģina pierādīt, ka Latvija — ir rūpniecības lielvalsts.
“Ik pa laikam sociālajos tīklos kļūst populāri stāsti par zaudēto Latvijas rūpniecības nozari. Tajos stāsta par Latvijas rūpnīcām PSRS laikā un to likteņiem. Septembra vidū popularitāti guva ieraksts Facebook mājaslapā ar līdzīgu saturu, ar rakstu dalījās vairāk nekā 3000 cilvēku. Tomēr šis ieraksts maldina lasītāju, jo tika publicēts bez konteksta — Latvijā veiksmīgi darbojas daudzi citi uzņēmumi, kopējais rūpniecības apjoms kopš iestāšanas Eiropas Savienībā ir manāmi pieaudzis”, — raksta Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica.
“Žurnālistikas pētījums” “Facebook publicētie fakti par Latvijas rūpniecību ir izrauti no konteksta vai noklusēti” izskatās pēc Dž. Orvela antiutopijas, kur miers — ir karš, bet melns — ir balts.
Kantoris, kurš pozicionē sevi kā viltus ziņu atmaskotāju un mēģina uzņemties sociālo tīklu cenzora pienākumus, manipulē ar statistiku, mēģinot pierādīt, ka mūsdienu Latvija — ir rūpniecības valsts.
Tāpēc pirmā publikācija gaidīti radīja valstī rezonansi. Atmaskotājus sāka ķert aiz rokas par dezinformāciju, norādot, cik rupji viņi jauc faktus.
Cik muļķīgi melo.
“Pareizākais veids, kā izvērtēt rūpniecības klātbūtni valsts ekonomikā, ir skatīties tās īpatsvaru (%) IKP (iekšzemes kopproduktā). Saskaņā ar CSB datiem šis īpatsvars ir samazinājies no gandrīz 20% 1995. gadā līdz 11,9% 2019. gadā. Tas ir 40%, no tā laika rūpniecības ir kaut kur pazuduši”, — par Re:Baltica analītiku ironizē Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis.
“Analītika” ar argumentiem “piena ražojam vairāk nekā varam patērēt” tik tiešām ir smieklīga. Bet runa pat nav par to, kādā veidā no Dzordža Sorosa grantiem pārtīkošais liberālais Latvijas kantoris mēģina noliegt Latvijas deindustrializāciju un meklēt valstī lielāku rūpniecību.
Svarīgākais ir tas, ka viņi principā noliedz deindustrializāciju kā tādu, it kā tas būtu kaut kas slikts.
Lai gan pēc PSRS sabrukuma Latvijā un citās bijušās padomju republikās, tika uzskatīts, ka deindustrializācija — tas ir ļoti labi. Atbrīvošanās no“padomju monstriem” — “okupācijas” laika fabrikām un rūpnīcām — tas ir sasniegums, progress un panākums. Jaunā sociālas evolūcijas līmeņa sasniegšanas pazīme.
Atbrīvošanas no nacionālās ražošanas — nav Latvijas ekonomikas degradācija, tā ir sociālistiskās atpalikšanas no Rietumiem pārvarēšana, kur jau ir iestājusies pēcindustriālā ēra, bet Latvija “padomju okupantu” dēļ ir palikusi industriālajā. VEF, RAF un “Radiotehnikas” bankrotēšana un izpārdošana izsolēs, tagad nozīme Latvijas tuvošanos attīstītajām pasaules valstīm.
Tā runāja Latvijas “otrās neatkarības” desmitgadēs, un daudzi progresīvie ticēja. Tagad viņiem pēkšņi sāk dziedāt jaunas dziesmas. Deindustrializācija — tas ir slikti, tikai Latvijā nekas tāds nav noticis.
Jā, daudzas rūpnīcas tika aizvērtas toties, cik daudzas vēl strādā. Jā, mēs vairs neražojam autobusus un mikročipus, bet skat, cik labi tiek eksportētas šprotes. Jā, pastāvošās rūpnīcas pēc izcelsmes arī ir no padomju laikiem. Un kas par to? Mēs vispār par to nepieminēsim, bet, ja aizskarsiet mūs ar to, pasūdzēsimies Facebook administratoriem.
Masu zemapziņā notiek pārmaiņas, un pat Sorosa grantu saņēmēji nevar apstrīdēt, ka nacionālā ražošana — ir valsts stratēģiskā vērtība un mantojums, bet tas iznīcināšana — valsts mēroga noziegums.
Tas ir īpaši ievērojami, ja ņemsim vērā, ka Džordžs Soross — ir tās pašas pēcindustriālās ekonomikas simbols, kurā kapitālu rada nevis ražošana, bet spekulācijas valūtas tirgū.
Sorosa struktūras un viņa finansētie politiķi no ASV līdz Moldāvijai aizstāv vecu liberālas globalizācijas modeli, kurā ražošana tiek slēgta, bet iedzīvotāji pārnāk pakalpojumu sfērā, sēž uz bezdarbnieku pabalstiem vai dodas darba imigrācijā.
Tomēr turpināt stāstīt, ka šāds modelis ar mikroaizdevumiem un darbu ārzemēs rūpnīcu un fabriku vietā — ir sabiedrības labums, progress un jauns attīstības slieksnis, kļūst grūti pat “sorosiešiem”.
Tāpēc kā šādai propagandai vairs netic pat lētticīgie latvieši.